A book by the storyteller

Kad rozes vēl ziedēja, kad saule vēl zenītā gulēja un pavasara dvesmas valdzināja noklīdušās sirdis, kādā tumšā pagrabā klusi slēpās puisis. Viņa dzīve bija ēnas, viņa rotaļu biedri bija zirnekļi uz miklajām sienām, bet viņa māte bija visu caurvijošā tumsa. Tā izauklēja viņu, tā dāvāja savam bērnam skaistas krāsainas tumsas lellītes no sava plašā klēpja. Viņa māmuļa bija silta, bet no viņas baidījās gandrīz visi bērni. Vai zinājāt, ka melna tumsa ir pābagāta visādu krāsu? Puisis to zināja, viņš šo melno klēpi mīlēja, jo tas bija kluss, tas bija liegi maigs.
Virs pagraba atradās liela veca māja. Tajā viņš dzīvoja kādreiz, kad māmuļas gars vēl neklīda ar ēnām, kad tēva dūres necentās savu spēku puisītim atdot. Kādreiz tik idilliski skaistā un plašā māja bija pārvērtusies drūmā cietumā, kurš spieda pagraba tumsu pie zemes.
Gaišie saules bērni bieži rotaļājās ēnu ēkas priekšā, bet viņiem bija bail no tās. Reizēm drosmīgākie apmētāja viņu ar jēlām olām, citi pārgalvji atstāja uz tās sienām krāsas bagātības, kādas vien bija atrodamas tēvu garāžās. Puisis nekad tā arī to nepamanīja, kas ārpus mājas notiek, jo gaišā saule dedzināja acis, bērnu prieka čalas padarīja viņa ausis nedzirdīgas un zāles zaļums laupīja viņa soļu vieglumu. Kad puisim palika 17 gadu, viņu apsveica ikviena sīka radībiņa - zirneklīši, peles, dažas kaimiņu žurkas, iemaldījušās mušas. Bija ieklīdis arī kaut kāds runcis, taču tas ātri aizbēga, manīdams puiša skumji kvēlojošās acis. Viņš nerunāja - balss trokšņi sita māmiņu. Viņš tikai vēroja to pašu bezgalīgi mainīgo tumsu.
Dažas dienas vēlāk kaimiņu mājā ievācās jauna ģimene. Viņiem bija skaista meita ar ogļu melniem matiem un zāles zaļām acīm. Viņas bālā āda saules staros tā ar neparādījās - pat karstākajās dienās vien sejas vaibsti atsegti palika. Arī viņa bija augusi līdzīgi puisim, tikai nu gaismā bija izvilkta. Katru nakti viņa pavadīja uz mājas trepēm sarunājoties ar mēnesnīcas stariem, kuri mīļoja viņas seju un ķermeni. Vienu vakaru viņa nokāpa no lieveņa un devās pavērot apkārtnes logos slīdošos laimīgos cilvēkus. vienas mājas logi viņu piesaistīja - tie bija smagi un tumši, stikli bija nokvēpuši, dažas rūtis bija izsistas. likās, ka mājas dvēsele kliedz, radās iespaids, ka tā pati sevi noturēt vairs nevēlas, ka tā labprāt sagāztos uz saviem vārgajiem pamatiem. Meitene pavēra lēnām mirušās durvis. Viņas priekšā bija telpas, tikpat melnas kā viņas mati, kurās lauzās gaisma no ārpuses pa izsistajām rūtīm. Izdauzītās rūtis atgādināja nievājošas sejas, kuras dedzināja kopā palikušo telpās. Māja pati raudāja, mēbeles lēja pelējumu. Puisis izdzirdēja soļus, tie likās duram viņa sirdī. Un trepēs parādījās dūjbaltas kājiņas, kuras vēja vieglumā skāra pakāpienus. Bālā āda viņu žilbināja, puisim kļuva bail, bet meitene, viņu ieraudzījusi, nobirdināja siltu asariņu. "Es zinu, es saprotu to." viņa teica. Bālā āda pieklusa, garie ēnu mati sildīja, bet zaļās acis grima puiša skumju ezeros ...
Diena pienāca ilgi, daudzreiz, simtiem tūkstoš reižu, bet ne plosošā māja, ne liesmojoši dedzinošie saules stari viņu neskāra. Viņi iznāca ārpus pagraba, bet tumsa iznāca līdz ar tiem, sargādāma trauslo maigumu no spilgtajiem durkļiem, kuri cauri lauzties gribēja, lai melno pleķi izgaismotu.