| Es uzvelku brāļa kreklu mugurā un cenšos sejā saglabāt akmenscieto izteiksmi. Es taču esmu stipra un pašpietiekama personība, kāda velna pēc man būtu vajadzīgi draugi? Viņi tikai sāpina un dara pāri. Viņi apvaino un bez mitas pārmet, kaut nekas nav noticis. Draugi tik izgāž un mani savu slikto garastāvokli, tik izlej savu naidu man virsū. Tad atskan jautājums - kāpēc tu tik drūma? Tu man visu garastāvokli sabojāji! Smieklīgi ... man viņi nav vajadzīgi, es varu pati par sevi pastāvēt, es pilnvērtīgi esksistēt arī bez viņiem. Man nav vajadzīgs, lai man katru dienu atgādina to kāda nožēlojama un ļauna maita es esmu - to es zinu jau tāpat. Es dzīvošu tālāk viena bez jums. Jums gan liksies, ka ir citādāk, ka es vēl joprojām esmu te, taču es klusējot tik stāvēšu jums blakus. Smaids no manas sejas nepagaisīs, vārdi pār manām lūpām neizmuks, acīs šaubu ēnas nemanīsiet ... es no jums noslēdzos. |
