A book by the storyteller

Reiz kādā valstī aiz trejdeviņām zemēm dzīvoja kāds vīrs. Visi viņusauca par ceļotāju, jo neviens nezināja viņa īsto vārdu. Viņš nebijabagāts, nebija nabags, ne gudrs, ne muļķis, viņš tikai meklēja atbildesuz jautājumiem. Vienīgais, kas viņam piederēja, bija 2 maģiskigredzeni, kuri pēc izskata bija vienādi.
Ceļotājs redzēja kādusapni, kad viņš piecēlās, par sapni neko vairs neatcerējās. Viņu tikaibija pārņēmusi sajūta, ka ir jādodas ceļā, ka ir pienācis laiks meklētatbildes uz jautājumiem: “Kas es esmu?”, “Kur un kāda ir manamīlestība?”.
Un tā jau nākamajā dienā ceļotājs (klejotājs) sakrāmēja savu laimīgosomu, kas viņam kalpoja jau no tiem laikiem, kad viņš iesāka savasceļotāja gaitas, un devās šai tālajā ceļā, viņš, protams, nezinājakurp, galvenais, ka ceļš zem kājām. Pēc kāda laika viņš redzēja svītu,kas pavadīja karali uz pili. Viņš nodomāja: “Nē, karalis es neesmu, joman nepatīk tik ļoti izrādīties. Un vēl par karali ir tik nedroši būt,jo nekad nevar izpatikt visiem, tātad kāds var izrēķināties ar karali.”. Kad svīta bija piegājusi pie meža, viņiem uzbruka laupītāju banda,pēc uzbrukuma visi palika dzīvi, tikai tagad karalis un ceļotājs bijavienādā sociālā stāvoklī, jo karalis nevarēja pierādīt, ka ir karalis.Ceļotājs nodomāja: “Ko es teicu…”. Tālāk klejotājs nonāca krustcelēs,kur atradās ceļa rādītājs ar uzrakstiem: “ja iesi pa labi, tad varēsicīnīties par slavu, naudu, cieņu.”, “ja iesi pa kreisi, tad uzzināsi,kas esi tu.”, “ja iesi taisni, tad uzzināsi, kur mīt tava mīlestība.”.
Klejotājs nolēma iet pa kreisi, lai uzzinātu, kas tad viņš ir. Ejot pato ceļu viņš satika elfu, kurš bija ģērbies zaļās drēbēs ar pelēkuapmetni (laikam, meža elfs). Elfs viņam jautāja: “Ko tad tu elfu zemēpazaudējis?”
- Neko sevišķu, es gribu tikai uzzināt, kas es esmu.
- Labi, bet kā tu uzzināsi, ja tu klīsti apkārt bez neviena zobena unvairoga. Lai uzzinātu savu būtību, tā jāatklāj kaujā, mīlestībā undraudzībā. Tās visasveido katra cilvēka būtību. - Man vairāk kā šiegredzeni nav.Elfs apskatīja gredzenus un teica:- Mjā! Rūķu ražojums, estos varētu samainīt pret savu vairogu un zobenu. Jaapiebilst tas nebijaparasts zobens un vairogs , bet gan elfu un burvjuražojums.
Klejotājs, protams, piekrita šādai maiņai, jo viņš nezināja gredzenufunkciju un nozīmi.- Labi, es ņemu tavu zobenu un vairogu. Tie atšķirasno parastajiem zobeniem un vairogiem.
- Ar ko?
- Jā, tev taisnība. Šī zobena vārds ir Uguns zobens (Sword of fire) unvairoga vārds ir Ledus vairogs (Shield of Ice). Bet tie katram klausasavādāk, tā kā šo priekšmetu nozīmi vajadzēs tev pašam atklāt reizē arsavu būtību. Ak jā, aizmirsu tev pateikt, tur tālāk ir nezināma ala,kur tu vari izmēģināt roku.
- Okei! Un tad pēkšņi elfs izgaisa.
Klejotājs uz brīdi apmulsa un pēc brīža saprata, ar ko viņš tikko bijarunājis. Tas bija meža elfs, kura apmetnis, pasleepj tā nēsātāju, kadviņš to vēlas. Un tā viņš devās uz priekšu, uz alu. Pienācis pie alas,viņš izdzirdēja dīvainas skaņas, it kā kāds mēģinātu kliegt, it kā nē,it kā kāds durtu, it kā aizstāvas.
Viņš nolēma izmantot savu zobenu, tad viņš iegāja tumsā. Ceļotājsapmulsa, viņa zobens izzaigojās tā, it kā tas būtu no uguns, bet rokunemaz nededzināja. Zobens daļēji izgaismoja alu, gaisma nesniedzās līdzgriestiem, tātad ala ir ļoti plaša, kaut gan no ārpuses to nevarējapateikt. Kaut kur tālumā nozibēja sudraba uzplaiksnījums, kuru uztvēraklejotāja vērīgā acs. Viņš devās uz to pusi. Kādu brīdi viņš vairs touzplaiksnījumu nemanīja, kad viņš sāka šaubīties, ka vispār kaut koredzējis, bet tad viņš ieraudzīja… Eņģelis sudraba (vismaz no malas tāliekas, īstenībā mitrila (rūda, kuru iegūst rūķu raktuvēs), ļotiizturīga materiāla) bruņās cīnās ar melnu briesmoni, kura ieroči bijabļaušana, pātagas plīkšķināšana un nāves maģijas izmantošana. Un tadviņi ieraudzīja cilvēku ar liesmojošu zobenu. Viņi pārtrauca savusavstarpējo cīņu.
Viņi prasīja:
- Ko te cilvēks dara? Mūs jau sen cilvēki vairs netraucē jau kopš Karaļa Artūra laikiem.
- Es neko, man te viens meža elfs teica, lai es te atnāku paskatīties, kas notiek.
- Nu uzzināji, lasies! - Teica melnais bruņinieks.
- Nē, es gribu zināt, kas esat jūs abi?
- Es esmu Dieva eņģelis Gabriēls! - teica enģelis.
- Es, savukārt, esmu viņa pretstats. Esmu Lucifera palīgs Aīds. – teica bruņinieks.
- Vai jums abiem nav apnicis cīnīties savā starpā?
- Ir!
- Tad noslēdziet vismaz uz kādu laiku pamieru, lai zeme un cilvēki var atpūsties no kariem, epidēmijām un bada.
- Ahh, vai tad tā izpaužas tur virszemē mūsu cīņa par zemi?
- Jā!
- Nu labi, uz kādiem pāris gadsimtiem atstāsim šos cilvēkus savā vaļā.Tad jau redzēsim, kas notiks. Mēs tevi ieceļam par atbildīgo, jo tev irTaisnības zobens (Tā eņģelis nodēvēja Uguns zobenu)…
Kad atgriezīsimies, tad tiksimies. Viņi tikai aizmirsa to, ka cilvēkiir mirstīgi, kad viņi atgriezās kari jau notikās bez viņu līdzdalības.Viņi tikai tagad bīda figūriņas uz milzīga šaha laukuma (Zemes).
Tā nu Klejotājs atklāja, savu būtību, viņš bija diplomāts, miera sarunuvedējs. Pēkšņi Klejotājs aizvēra acis un kad atvēra viņš atkal atradāskrustcelēs, bet šoreiz viņam blakus bija zobens un vairogs. Un viņšizlēma iet taisni, pēc savas mīlestības. Tā viņš iet, iet līdz nonākpie pils, savrupmājas un nelielas kotedžas ar dārzu. No katras ēkasiznāca meitene un visas reizē teica: “Kura ir viss skaistākā?” Te nuKlejotājs apmulsa un nezināja, ko sacīt un teikt, jo Katra no viņāmbija skaista un glīta. Pils meitene bija ar kraukļmelniem matiem, labustāju un skaistām drēbēm. Savrupmājas meitene bija rudmate, kuras tēvsbija slavens advokāts, arī augumam nebija ne vainas (90/60/90). Betkotedžas meitene bija vienkārša latvju zeltene (Ne blondīne). Pēc kādabrīža (ilgāka nekā parasti) Ceļotājs teica: “Kas man par to būs jaatbildēšu uz šo jautājumu?” Melnmatainā atbildēja: “Tev vajadzēs precētto kuru tu atzīsi par skaistāko!” Tad Klejotājs teica: “Tev, rudamate,ir visa kā gana, gan jau bez manis tu izdzīvosi. Tev, melnmatainā, irskaists augums smuka māja (pils), bet es negribu iet pie tevis. Eslabāk precēšu to, kuru iemīlēju no pirmā acu skata, kaut arī tas mannesola bagātības kalnus un mūžīgu slavu.”
Tā nu abas atraidītās iegāja savās mājās un tad tās mājas izgaisa.Zeltene un Klejotājs izbrīnījās un aizvēra uz brīdi acis. Kad viņi tāsatvēra viņi jau atradās Rīgas nomalē – sniegotu kalnu ielokā pie zilakalnu ezera un arī Zeltenes kotedža viņiem bija blakus.
Un tā mūsu Klejotājs atrada mājas, kur var sasildīt i sirdi, i rokas. pie meitenes Zeltenes.
Gaidu komentaarus, kritiku utml... ;)