urn:lj:klab.lv:atom1:the_storytellerA book by the storytellerCauri domu nodaļāmCauri domu nodaļāmsniegasunc@inbox.lvradošā cibdarbība2016-09-23T14:55:55Z2016-09-23T14:55:55Z‴ ‴ ‴ ‴ ‴ ‴ ‴ ‴ ‴ ‴urn:lj:klab.lv:atom1:the_storyteller:35432016-09-23T17:51:002016-09-23T17:51:002016-09-23T14:55:55Z2016-09-23T14:55:55Z01110011 01101000 01101111 01100100 01101001 01100101 01101110 00100000 01110011 01101011 01100001 01101001 01110100 01101001 01101001 01101010 01110101 00100000 01101100 01101001 01100101 01110100 01110101 00101100 00001101 00001010 01110000 01100001 00100000 01101100 01100001 01100001 01110011 01100101 01101001 00101100 00100000 01110000 01100001 00100000 01110000 01101001 01101100 01101001 01100101 01101110 01100001 01101101 00100000 01110110 01101001 01100101 01101110 00101100 00001101 00001010 01100010 01100101 01110100 00100000 01101100 01100001 01101001 00100000 01101011 01110101 01110010 01110000 00100000 01110100 01110101 00100000 01110000 01100001 01110011 01100001 01110101 01101100 01100101 01100101 00100000 01101001 01100101 01110100 01110101 00101100 00001101 00001010 01110101 01111010 00100000 01111010 01100101 01101101 01100101 01110011 00100000 01110100 01100001 01110011 00100000 01100001 01110100 01101011 01100001 01101100 00100000 01101001 01110010 00100000 01110110 01101001 01100101 01101110 01110011 00101110urn:lj:klab.lv:atom1:the_storyteller:28652007-07-13T19:12:002007-07-13T19:12:002007-07-13T16:16:01Z2007-07-13T16:16:01Zzemeslodes kantainākajā stūrī<br />vēroju viņa pirkstus sitam ritmu<br />un man šķiet ka pelnrušķītes kariete<br />apmaldījusies viņa pulsā - <br />kristāla<br />elpā<br /><br />lodes platākajā leņķī<br />es skūpstu viņa lūpas.<br />viņš nemaz nezina ka atrodas tieši tur<br />un tikai pusnakts ķirbju ripošana<br />pārtrauc tavam cd spēku - <br />kristāla<br />pirksti un vēl lūpasGRIBASurn:lj:klab.lv:atom1:the_storyteller:26942007-01-31T22:14:002007-01-31T22:14:002007-01-31T20:16:14Z2007-01-31T20:16:14Z..,lai veikalos būtu lielākas kastes saldējuma par 2,4litrīgajām!! Ar vienu tādu šodienā ir par maz, DAUDZ par maz!!<br />..,lai nekad nebeidz skanēt dziesmas, viņas dara mani jukušu. Jūtos kā stāvot uz jumta kores, vējam ļaujot rotaļāties ar maniem matiem un tajos iemest rasas graudiņus!!<br />..tikt prom un dzīvot savā dzīvoklītī, braukt savā mašīnā, pelnīt savu naudu!!<br />..nedomāt tik daudz!!<br />..būt nedziļdomīgai, tas būtu virspusējākai!!<br />..peldēties!!<br />..jaunus ierakstus dienasgrāmatā!!<br />..jaunas bildes [damn, kur mans fočuks palicis??]!!<br />..garas, asiņainas rozes ar lieliem, biedējošiem ērkšķiem!!<br /><br />BET<br />..,ja gribas, tad iekod ribās!!<br />Damn, netieku klāt!!mana pirmaa pasaka...urn:lj:klab.lv:atom1:the_storyteller:20532006-12-20T06:38:002006-12-20T06:38:002006-12-20T04:38:50Z2006-12-20T04:38:50Z<a name="cutid1"></a>Reiz kādā valstī aiz trejdeviņām zemēm dzīvoja kāds vīrs. Visi viņusauca par ceļotāju, jo neviens nezināja viņa īsto vārdu. Viņš nebijabagāts, nebija nabags, ne gudrs, ne muļķis, viņš tikai meklēja atbildesuz jautājumiem. Vienīgais, kas viņam piederēja, bija 2 maģiskigredzeni, kuri pēc izskata bija vienādi.<br />Ceļotājs redzēja kādusapni, kad viņš piecēlās, par sapni neko vairs neatcerējās. Viņu tikaibija pārņēmusi sajūta, ka ir jādodas ceļā, ka ir pienācis laiks meklētatbildes uz jautājumiem: “Kas es esmu?”, “Kur un kāda ir manamīlestība?”.<br />Un tā jau nākamajā dienā ceļotājs (klejotājs) sakrāmēja savu laimīgosomu, kas viņam kalpoja jau no tiem laikiem, kad viņš iesāka savasceļotāja gaitas, un devās šai tālajā ceļā, viņš, protams, nezinājakurp, galvenais, ka ceļš zem kājām. Pēc kāda laika viņš redzēja svītu,kas pavadīja karali uz pili. Viņš nodomāja: “Nē, karalis es neesmu, joman nepatīk tik ļoti izrādīties. Un vēl par karali ir tik nedroši būt,jo nekad nevar izpatikt visiem, tātad kāds var izrēķināties ar karali.”. Kad svīta bija piegājusi pie meža, viņiem uzbruka laupītāju banda,pēc uzbrukuma visi palika dzīvi, tikai tagad karalis un ceļotājs bijavienādā sociālā stāvoklī, jo karalis nevarēja pierādīt, ka ir karalis.Ceļotājs nodomāja: “Ko es teicu…”. Tālāk klejotājs nonāca krustcelēs,kur atradās ceļa rādītājs ar uzrakstiem: “ja iesi pa labi, tad varēsicīnīties par slavu, naudu, cieņu.”, “ja iesi pa kreisi, tad uzzināsi,kas esi tu.”, “ja iesi taisni, tad uzzināsi, kur mīt tava mīlestība.”.<br />Klejotājs nolēma iet pa kreisi, lai uzzinātu, kas tad viņš ir. Ejot pato ceļu viņš satika elfu, kurš bija ģērbies zaļās drēbēs ar pelēkuapmetni (laikam, meža elfs). Elfs viņam jautāja: “Ko tad tu elfu zemēpazaudējis?”<br />- Neko sevišķu, es gribu tikai uzzināt, kas es esmu.<br />- Labi, bet kā tu uzzināsi, ja tu klīsti apkārt bez neviena zobena unvairoga. Lai uzzinātu savu būtību, tā jāatklāj kaujā, mīlestībā undraudzībā. Tās visasveido katra cilvēka būtību. - Man vairāk kā šiegredzeni nav.Elfs apskatīja gredzenus un teica:- Mjā! Rūķu ražojums, estos varētu samainīt pret savu vairogu un zobenu. Jaapiebilst tas nebijaparasts zobens un vairogs , bet gan elfu un burvjuražojums.<br />Klejotājs, protams, piekrita šādai maiņai, jo viņš nezināja gredzenufunkciju un nozīmi.- Labi, es ņemu tavu zobenu un vairogu. Tie atšķirasno parastajiem zobeniem un vairogiem.<br />- Ar ko?<br />- Jā, tev taisnība. Šī zobena vārds ir Uguns zobens (Sword of fire) unvairoga vārds ir Ledus vairogs (Shield of Ice). Bet tie katram klausasavādāk, tā kā šo priekšmetu nozīmi vajadzēs tev pašam atklāt reizē arsavu būtību. Ak jā, aizmirsu tev pateikt, tur tālāk ir nezināma ala,kur tu vari izmēģināt roku.<br />- Okei! Un tad pēkšņi elfs izgaisa.<br />Klejotājs uz brīdi apmulsa un pēc brīža saprata, ar ko viņš tikko bijarunājis. Tas bija meža elfs, kura apmetnis, pasleepj tā nēsātāju, kadviņš to vēlas. Un tā viņš devās uz priekšu, uz alu. Pienācis pie alas,viņš izdzirdēja dīvainas skaņas, it kā kāds mēģinātu kliegt, it kā nē,it kā kāds durtu, it kā aizstāvas.<br />Viņš nolēma izmantot savu zobenu, tad viņš iegāja tumsā. Ceļotājsapmulsa, viņa zobens izzaigojās tā, it kā tas būtu no uguns, bet rokunemaz nededzināja. Zobens daļēji izgaismoja alu, gaisma nesniedzās līdzgriestiem, tātad ala ir ļoti plaša, kaut gan no ārpuses to nevarējapateikt. Kaut kur tālumā nozibēja sudraba uzplaiksnījums, kuru uztvēraklejotāja vērīgā acs. Viņš devās uz to pusi. Kādu brīdi viņš vairs touzplaiksnījumu nemanīja, kad viņš sāka šaubīties, ka vispār kaut koredzējis, bet tad viņš ieraudzīja… Eņģelis sudraba (vismaz no malas tāliekas, īstenībā mitrila (rūda, kuru iegūst rūķu raktuvēs), ļotiizturīga materiāla) bruņās cīnās ar melnu briesmoni, kura ieroči bijabļaušana, pātagas plīkšķināšana un nāves maģijas izmantošana. Un tadviņi ieraudzīja cilvēku ar liesmojošu zobenu. Viņi pārtrauca savusavstarpējo cīņu.<br />Viņi prasīja:<br />- Ko te cilvēks dara? Mūs jau sen cilvēki vairs netraucē jau kopš Karaļa Artūra laikiem.<br />- Es neko, man te viens meža elfs teica, lai es te atnāku paskatīties, kas notiek.<br />- Nu uzzināji, lasies! - Teica melnais bruņinieks.<br />- Nē, es gribu zināt, kas esat jūs abi?<br />- Es esmu Dieva eņģelis Gabriēls! - teica enģelis.<br />- Es, savukārt, esmu viņa pretstats. Esmu Lucifera palīgs Aīds. – teica bruņinieks.<br />- Vai jums abiem nav apnicis cīnīties savā starpā?<br />- Ir!<br />- Tad noslēdziet vismaz uz kādu laiku pamieru, lai zeme un cilvēki var atpūsties no kariem, epidēmijām un bada.<br />- Ahh, vai tad tā izpaužas tur virszemē mūsu cīņa par zemi?<br />- Jā!<br />- Nu labi, uz kādiem pāris gadsimtiem atstāsim šos cilvēkus savā vaļā.Tad jau redzēsim, kas notiks. Mēs tevi ieceļam par atbildīgo, jo tev irTaisnības zobens (Tā eņģelis nodēvēja Uguns zobenu)…<br />Kad atgriezīsimies, tad tiksimies. Viņi tikai aizmirsa to, ka cilvēkiir mirstīgi, kad viņi atgriezās kari jau notikās bez viņu līdzdalības.Viņi tikai tagad bīda figūriņas uz milzīga šaha laukuma (Zemes).<br />Tā nu Klejotājs atklāja, savu būtību, viņš bija diplomāts, miera sarunuvedējs. Pēkšņi Klejotājs aizvēra acis un kad atvēra viņš atkal atradāskrustcelēs, bet šoreiz viņam blakus bija zobens un vairogs. Un viņšizlēma iet taisni, pēc savas mīlestības. Tā viņš iet, iet līdz nonākpie pils, savrupmājas un nelielas kotedžas ar dārzu. No katras ēkasiznāca meitene un visas reizē teica: “Kura ir viss skaistākā?” Te nuKlejotājs apmulsa un nezināja, ko sacīt un teikt, jo Katra no viņāmbija skaista un glīta. Pils meitene bija ar kraukļmelniem matiem, labustāju un skaistām drēbēm. Savrupmājas meitene bija rudmate, kuras tēvsbija slavens advokāts, arī augumam nebija ne vainas (90/60/90). Betkotedžas meitene bija vienkārša latvju zeltene (Ne blondīne). Pēc kādabrīža (ilgāka nekā parasti) Ceļotājs teica: “Kas man par to būs jaatbildēšu uz šo jautājumu?” Melnmatainā atbildēja: “Tev vajadzēs precētto kuru tu atzīsi par skaistāko!” Tad Klejotājs teica: “Tev, rudamate,ir visa kā gana, gan jau bez manis tu izdzīvosi. Tev, melnmatainā, irskaists augums smuka māja (pils), bet es negribu iet pie tevis. Eslabāk precēšu to, kuru iemīlēju no pirmā acu skata, kaut arī tas mannesola bagātības kalnus un mūžīgu slavu.”<br />Tā nu abas atraidītās iegāja savās mājās un tad tās mājas izgaisa.Zeltene un Klejotājs izbrīnījās un aizvēra uz brīdi acis. Kad viņi tāsatvēra viņi jau atradās Rīgas nomalē – sniegotu kalnu ielokā pie zilakalnu ezera un arī Zeltenes kotedža viņiem bija blakus.<br />Un tā mūsu Klejotājs atrada mājas, kur var sasildīt i sirdi, i rokas. pie meitenes Zeltenes.<br />Gaidu komentaarus, kritiku utml... ;)urn:lj:klab.lv:atom1:the_storyteller:18102006-07-17T18:41:002006-07-17T18:41:002006-07-17T16:46:09Z2006-07-17T16:46:09Zpasaka par vientuljo aknu.<br /><br />Kaada akna reiz padaudeeja savu donoru un vientulja kliida pa slimnicas veesajiem gaitenjiem. vinja redzeeja raudoshus beernus, cilveekus ar augonjiem uz lejasgala puslodeem, un aarstus, kas uzmaacaas maasinjaam.Briidii, kad aknu gandriiz vai nomina tualeti mekleejosh pacients, taa saprata, ka laiks iet pasaulee un dariit labu. <br />taa akna celjoja un veica briinumu darbus, izgaismoja cilveeku un citu nabaga nomaldiijushhos organu dziives, liidz beidz savu dziivi varonja naavee, glaabjot kaadu klainjojoshu spanieelu no bada naaves..:Prologs:.urn:lj:klab.lv:atom1:the_storyteller:17512006-05-19T18:14:002006-05-19T18:14:002006-05-19T15:14:59Z2006-05-19T15:14:59Z.:(<a href="http://klab.lv/users/burgundus/2006/05/19/">Lasīt šeit</a>):.<br>Pēc glāzes atmiņu arī ir pēcsajūtasurn:lj:klab.lv:atom1:the_storyteller:12082006-04-22T13:14:002006-04-22T13:14:002006-04-22T10:15:15Z2006-04-22T10:15:15ZUn ko tu vēl gaidi, kad visi sapņi jau sen ir izsapņoti, kad mīļais ir prom, kad segas gultā nav kārtotas nedēļām ilgi, kad pati esi pārlieku apjukusi, lai kaut mazliet apjēgtu apkārt notiekošo? Ko gaidi no dzīves tu? Kaut pareizāk būtu jautāt - ko tu gaidi no viņa? Vairs jau nekā nebūs, jo viņš ir prom, tu vēli viņam vien labu, tu vēli viņam smaidu uz lūpām, tu vēlies, lai viņš būtu laimīgs. Tas atgādina kādu gleznu, kurā lūdzošais mūks krīt ceļos Dieva priekšā. Tu ne ar ko neatšķiries, jo viņš ir tavas dvēseles dievs, kuram tu ziedoji sevi.<br />Un tad nāca stāsta turpinājums - tu sāki nīkuļot, tu pameti sevi novārtā, tava galva aizceļoja prom no tava ķermeņa. Tu sāki rotaļāties ar visu: uguni, ūdeni, zāli, puišiem, meitenēm, draugiem, ienaidniekiem un vēl pati ar sevi. Tu vēlētos tam galu, ne? Tu vēlētos sevi redzēt stabili uz savām kājām ar skaidru ķermeņa daļu uz pleciem, kuru saukt par galvu. Tad, ko gaidi? sāc dzīvot un aizmirsti to, kas bijis pirms tam.Madhatter told me once:urn:lj:klab.lv:atom1:the_storyteller:2932006-04-19T17:24:002006-04-19T17:24:002006-04-19T15:07:09Z2006-04-19T15:07:09ZKad rozes vēl ziedēja, kad saule vēl zenītā gulēja un pavasara dvesmas valdzināja noklīdušās sirdis, kādā tumšā pagrabā klusi slēpās puisis. Viņa dzīve bija ēnas, viņa rotaļu biedri bija zirnekļi uz miklajām sienām, bet viņa māte bija visu caurvijošā tumsa. Tā izauklēja viņu, tā dāvāja savam bērnam skaistas krāsainas tumsas lellītes no sava plašā klēpja. Viņa māmuļa bija silta, bet no viņas baidījās gandrīz visi bērni. Vai zinājāt, ka melna tumsa ir pābagāta visādu krāsu? Puisis to zināja, viņš šo melno klēpi mīlēja, jo tas bija kluss, tas bija liegi maigs.<br />Virs pagraba atradās liela veca māja. Tajā viņš dzīvoja kādreiz, kad māmuļas gars vēl neklīda ar ēnām, kad tēva dūres necentās savu spēku puisītim atdot. Kādreiz tik idilliski skaistā un plašā māja bija pārvērtusies drūmā cietumā, kurš spieda pagraba tumsu pie zemes. <br />Gaišie saules bērni bieži rotaļājās ēnu ēkas priekšā, bet viņiem bija bail no tās. Reizēm drosmīgākie apmētāja viņu ar jēlām olām, citi pārgalvji atstāja uz tās sienām krāsas bagātības, kādas vien bija atrodamas tēvu garāžās. Puisis nekad tā arī to nepamanīja, kas ārpus mājas notiek, jo gaišā saule dedzināja acis, bērnu prieka čalas padarīja viņa ausis nedzirdīgas un zāles zaļums laupīja viņa soļu vieglumu. Kad puisim palika 17 gadu, viņu apsveica ikviena sīka radībiņa - zirneklīši, peles, dažas kaimiņu žurkas, iemaldījušās mušas. Bija ieklīdis arī kaut kāds runcis, taču tas ātri aizbēga, manīdams puiša skumji kvēlojošās acis. Viņš nerunāja - balss trokšņi sita māmiņu. Viņš tikai vēroja to pašu bezgalīgi mainīgo tumsu. <br />Dažas dienas vēlāk kaimiņu mājā ievācās jauna ģimene. Viņiem bija skaista meita ar ogļu melniem matiem un zāles zaļām acīm. Viņas bālā āda saules staros tā ar neparādījās - pat karstākajās dienās vien sejas vaibsti atsegti palika. Arī viņa bija augusi līdzīgi puisim, tikai nu gaismā bija izvilkta. Katru nakti viņa pavadīja uz mājas trepēm sarunājoties ar mēnesnīcas stariem, kuri mīļoja viņas seju un ķermeni. Vienu vakaru viņa nokāpa no lieveņa un devās pavērot apkārtnes logos slīdošos laimīgos cilvēkus. vienas mājas logi viņu piesaistīja - tie bija smagi un tumši, stikli bija nokvēpuši, dažas rūtis bija izsistas. likās, ka mājas dvēsele kliedz, radās iespaids, ka tā pati sevi noturēt vairs nevēlas, ka tā labprāt sagāztos uz saviem vārgajiem pamatiem. Meitene pavēra lēnām mirušās durvis. Viņas priekšā bija telpas, tikpat melnas kā viņas mati, kurās lauzās gaisma no ārpuses pa izsistajām rūtīm. Izdauzītās rūtis atgādināja nievājošas sejas, kuras dedzināja kopā palikušo telpās. Māja pati raudāja, mēbeles lēja pelējumu. Puisis izdzirdēja soļus, tie likās duram viņa sirdī. Un trepēs parādījās dūjbaltas kājiņas, kuras vēja vieglumā skāra pakāpienus. Bālā āda viņu žilbināja, puisim kļuva bail, bet meitene, viņu ieraudzījusi, nobirdināja siltu asariņu. "Es zinu, es saprotu to." viņa teica. Bālā āda pieklusa, garie ēnu mati sildīja, bet zaļās acis grima puiša skumju ezeros ... <br />Diena pienāca ilgi, daudzreiz, simtiem tūkstoš reižu, bet ne plosošā māja, ne liesmojoši dedzinošie saules stari viņu neskāra. Viņi iznāca ārpus pagraba, bet tumsa iznāca līdz ar tiem, sargādāma trauslo maigumu no spilgtajiem durkļiem, kuri cauri lauzties gribēja, lai melno pleķi izgaismotu.