A book by the storyteller

Un ko tu vēl gaidi, kad visi sapņi jau sen ir izsapņoti, kad mīļais ir prom, kad segas gultā nav kārtotas nedēļām ilgi, kad pati esi pārlieku apjukusi, lai kaut mazliet apjēgtu apkārt notiekošo? Ko gaidi no dzīves tu? Kaut pareizāk būtu jautāt - ko tu gaidi no viņa? Vairs jau nekā nebūs, jo viņš ir prom, tu vēli viņam vien labu, tu vēli viņam smaidu uz lūpām, tu vēlies, lai viņš būtu laimīgs. Tas atgādina kādu gleznu, kurā lūdzošais mūks krīt ceļos Dieva priekšā. Tu ne ar ko neatšķiries, jo viņš ir tavas dvēseles dievs, kuram tu ziedoji sevi.
Un tad nāca stāsta turpinājums - tu sāki nīkuļot, tu pameti sevi novārtā, tava galva aizceļoja prom no tava ķermeņa. Tu sāki rotaļāties ar visu: uguni, ūdeni, zāli, puišiem, meitenēm, draugiem, ienaidniekiem un vēl pati ar sevi. Tu vēlētos tam galu, ne? Tu vēlētos sevi redzēt stabili uz savām kājām ar skaidru ķermeņa daļu uz pleciem, kuru saukt par galvu. Tad, ko gaidi? sāc dzīvot un aizmirsti to, kas bijis pirms tam.