sapņojam

veata:

Mātes brālis bija miris. Negribēju viņu tāpat apglabāt, jo tā ir skumji un briesmīgi. Gribēju viņu iebalzamēt. Nopirku šņabi. Aiznesu mājās un noliku, šķiet, uz galda. Aizgāju uz kaut kādu apģērbu veikalu. Atgriezos mājās. Mammai prasīju par to šņabi. Viņa teica, ka ar to nevar. Es: "Bet mēs taču nevaram viņu tā vienkārši apglabāt. Viņš tā negribētu." Māte man piekrita un teica, ka viņam šņabi uzlējusi, ka tas neder, jo sāka smaržot pēc pelējušiem kastaņiem. Teicu, lai to šņabi kaut kur noliek, var taču noderēt kompresēm vai kaut kam tādam. Viņa piekrita un teica, ka man jānopērk viskijs vai konjaks (neatceros īsti), tādēļ gāju uz veikalu. Vienīgi nevarēju saprast, kā gan mums var pietikt ar vienu viskija pudeli, lai iebalzamētu veselu cilvēku. Vēl mani izbrīnīja, ka mātes brāļa līķim, kad uzlēja šņabi, sāka smaržot pēc pelējušiem kastaņiem. To visu, mūsu nodomus iebalzamēt mātes brāli, kurš bija miris, vajadzēja turēt slepenībā, jo arī droši vien citi to tā arī nesaprastu.