- Vai tu saprati? – māte iesāka, - bauda sākas tikai tad, kad auglis jau ir tārpains. Tikai tad, kad priekam piejaucas inde, tas kļūst tīkams. Pārējais ir bērnu spēles. Piedod, ka tevi steidzinu. Tev būtu vajadzējis to apgūt lēnām. Kas gan var būt aizkustinošāks un mīļāks par bērnišķību? Bet tu biji tāds dumiķis, un es, savukārt, tik samaitāta, ka biju spiesta izvēlēties. Es nevarēju atteikties no tevis, man neatlika nekas cits ka tev pateikt... Es ticēju, ka tu spēsi mani paciest. Tu esi ārkārtīgi saprātīgs, taču tiesi tādēļ tu redzi, kas ir tava māte, un tev ir visas tiesības baidīties. Ja tu nebūtu tik prātīgs, es izliktos, ka man ir kauns. Man nav kauns par sevi. Pasteidzies, atver pudeli... Ja pieiet ar vēsu prātu, situācija bez šaubām ir paciešama, un tu neesi gļēvāks par mani... Labāk vēsu prātu, nekā prātu reibinoši... Bet vīna varā mēs zinām labāk, kādēļ sliktākais variants ir vēlamāks...

Mēs pacēlām glāzes un es skatījos sienas pulkstenī.
- Rādītājs nepārstāj kustēties ne mirkli, - es teicu mātei. – Diemžēl...
Es zināju, mēs abi zinājām, ka šajā pārpratumā, kurā mēs dzīvojām, it viss ātri paslīdēja garām un ātri grima.
Māte palūdza vēl šampanieti.
- Tikai vienu pudeli, - viņa man teica.
- Jā, vienu pudeli varbūt. Un tomēr...
Pēc pusdienām mēs attapāmies uz sofas jau apkampušies.
- Es iedzeršu par tavu un Rea mīlestību, - māte teica.
- Bet man ir bail no Rea, - es atbildēju.
- Bez viņas mēs būtu pazuduši, - es dzirdēju viņu sakām. – Tikai viņas dēļ es saglabāju veselo saprātu, jo viņa ir traka. Bet tu šodien varēsi nomierināties viņas skavās. Redzi, ir jau pulksten divi. Es atgriezīšos ap septiņiem. Mēs paēdīsim vakariņas, bet nakti tu pavadīsi ar Rea.
- Tu dosies prom?
- Jā, es iešu prom. Tu jau to zini. Tev gribētos apturēt laika rādītāju. Bet? Es jau uzkarstu tevis dēļ, es nespēju tevi iepriecināt. Ja es palikšu, man būs tas prieks tevi darīt nelaimīgu. Es gribu, lai tu mani labi pazīsti. Es nodaru pāri visiem, kas mani mīl. Tāpēc es gūstu savu baudu ar sievietēm, ar kurām spēju apieties vienaldzīgi. Es nevairos sāpināt, taču šī bauda izsmeļ spēkus. Priekš tevis...
- Māt, tu zini, ka mani sāpini...
Viņa iesmējās, bet šie divdomīgie smiekli līdzinājās vakarējiem – restorānā, kad viņa smējās, runājot par nāvi, tie bija smiekli uz asaru robežas...
- Es dodos, - viņa sacīja.
Viņa gandrīz nosmacēja mani, skūpstot vaigus.
- Ātri, nav mirstamā vaina! – viņa piebilda. – Tu taču zini, ka tava māte ir ķerta.
Es raudāju.