raksti [hestia]

Es stāvu uz elektriskā tramvaja platformas un esmu pil­nīgi nedrošs par savu stāvokli šajā pasaulē, šajā pilsētā, savā ģimenē. Pat ne aptuveni es nespētu norādīt, kādas pamatotas prasības kaut kādā virzienā varētu izteikt. Es nemaz nespēju aizbildināt to, ka stāvu uz šīs platformas, turos pie šīs cilpas, ļauju šim tramvajam mani nest, ka ļaudis izvairās no tram­vaja vai mierīgi iet, vai kavējas pie skatlogiem. — Neviens jau to no manis neprasa, bet tas ir vienalga.

Tramvajs tuvojas pieturai, kāda meitene nostājas pakā­pienu tuvumā, gatava izkāpšanai. Viņu es saredzu tik skaidri, it kā būtu aptaustījis. Viņa ir ģērbusies melnā, svārku krokas gandrīz nekustas, blūze ir par šauru, apkaklīte tai no baltām sīkcilpiņu mežģīnēm, kreiso plaukstu viņa spiež pie sienas, lietussargs viņas labajā rokā stāv uz otrā augšējā pakāpiena. Seja viņai brūna, deguns, malās viegli saplacināts, noslēdzas apaļi un plati. Viņai ir daudz brūnu matu un vējā izspūruši ma­tiņi labajos deniņos. Mazā auss cieši pieplakusi galvai, tomēr es, tuvu stāvot, redzu visu labās auss gliemežnīcas mugurpusi un ēnu pie saknes.

Toreiz es sev jautāju: kā tas nākas, ka viņa nebrīnās pati par sevi, ka tur muti ciet un nesaka neko tamlīdzīgu?

/Francs Kafka- "Pasažieris"/

Piemēram, kurš gan ticēja Kilgoram Trautam, kad viņš "Manos desmit gados autopilotā" rakstīja šādi:"Saules sistēmā ir kāda planēta, uz kuras cilvēki ir tik stulbi, ka viņiem veselu miljonu gadu nepieleca, ka šai planētai ir arī otra puse. Viņi to secināja tikai pirms piecsimt gadiem! Tikai pirms piecsimt gadiem! Un tomēr viņi sevi dēvē par Homo Sapiens... Stulbums? Gribat runāt par stulbumu? Vienā no šīm pusēm ļaudis bija tik stulbi, ka viņiem pat nebija alfabēta! Viņi vēl nebija izgudrojuši riteni!"

Apžēlojieties, mister Traut...

/K. Vonnegūts "Laikatrīce"/

raksti [hestia]

Un arī es- ļengans, garš, neķītrs, gremojošs, drūmas domas svārstošs- arī es biju lieks. Laimīgā kārtā es to nejutu, galvenais - es to nesapratu, bet man bija neomulīgi, jo baidījos to piepeši izjust (vēl tagad baidos, ka tas varētu mani sagrābt no aizmugures aiz pakauša un pacelt uz augšu kā asmeni). Nenoteikti prātoju, ka vajadzētu sevi nonāvēt, lai iznīcinātu vismaz vienu no liekajām eksistencēm. Bet arī mana nāve būtu lieka. Lieks būtu mans līķis, asinis uz oļiem un starp augiem šajā smaidošajā parkā. Un satrunējusī miesa būtu lieka zemē, kas to saņemtu, un mani kauli, kuri beidzot būtu notīrīti, nolobīti, spodri un mirdzoši kā zobi - arī tie būtu lieki: es biju lieks mūžīgi mūžam.

/Žans Pols Sartrs- "Nelabums"/

būt svētam nozīme: dzīvot tagadnē, pilnībā izmantot doto acumirkli; nebēdājoties par nākotni un pagātni; neskatīties ne uz priekšu, ne atpakaļ, bet tikai uz to, kas ir rokās.

/T. R. Grēfs C. S. Sp./

"Atnāciet, lūdzu. Būšu priecīgs un kluss. Mirdzumu manās acīs jūs nodēvēsiet par bijīgu pielūgsmi. Jūsu smaržīgie mati, maigās plaukstas un cauri gaišzilajam tērpam nepārprotami nojaušamās krūtis man sagādā tādus pat pārdzīvojumus, kā tikko gatavota pamatīga gaļas ēdiena aromāts kādam vidusmēra pieaugušam, samērā veselīgam vīrietim izsalkuma brīdī. Es esmu fotogrāfs. To jau jūs zināsiet – iespējams, tieši tāpēc jūs būsiet izlēmusi atnākt. Es runāšu ar jums savā viszemākajā, visvaldzinošākajā balsī, es būšu pazemīgi bijīgs. Es aizkustināšu jūs līdz asarām, klusināti stāstot par ziemas svētkiem un baltu sniedziņu bērnībā, par savu dievbijību un paklausību vecākiem. Pieminēšu skolas gaitas un ļaunos klasesbiedrus, kas nereti mani iekaustīja skolas pagalma tālākajā nostūrī par to, ka negāju ar viņiem kopā pīpēt. Tad es it kā pēkšņi atgūšos, atvainošos par pārāk personisku atmiņu pieminēšanu un attaisnošu to ar savu askētisko dzīvesveidu pēdējo gadu laikā, kas man liedzis iespēju pienācīgi apgūt saviesīgās komunikācijas mākslu. Jūsu glīti uzkrāsotās actiņas būs pilnas dziļi mātišķa prieka un gādības, tur būs vieta arī līdzjūtībai par nabaga nesaprasto, daudz cietušo poētisko dvēseli, kura tikai tīra pārpratuma pēc nonākusi vīrieša (nevis eņģeļa) ķermenī, kurš pie tam vēl jums šķitīs erotisks un iekārojams. "Jūs esat tik saprotoša", es teikšu pusbalsī tuvu pie jūsu piesarkušās auss. Mums nekur nav jāsteidzas. "

turpinaajums sekos...

raksti [tarantulz]

[..] de Germanta kundze, kas jau desmit gadu pieklājīgi atņēma to sveicienu pie Parmas princeses, nekad nebūtu šos ļaudis laidusi pār savu slieksni, jo bija pārliecināta, ka salons gan sabiedriskā, gan materiālā nozīmē kļūst drausmīgs, ja tā mēbeles ir nevis skaistas, bet piepilda to tikai kā bagātības pierādījums. Tāds salons ir pielīdzināms darbam, kurā neprot izvairīties no teikumiem, kas demonstrē zināšanas, prāta spožumu un atraisītību.