|
Mar. 16th, 2004|02:06 pm |
***
Ik rītu es mēdzu iznākt no savas sapelējušās vientulības
un gāju pa ielu
spoka bālumā.
Pārsteidzoši bija tas, ka es nesaplēsu sevi skrandās uz kokiem
tā kā ērkuļaina migla.
Pārsteidzoši bija tas, ka es neizgāju cauri sienai
turpat blakus pie durvīm.
Pārsteidzoši bija tas, ka turpināju šķisties mirklīgi īsts
citu acīs.
Es, kurš daudzkārt tiku raudājis, daudzkārt tiku smējies, daudzkārt
tiku dziedājis,
bet tikai tāpēc, lai visiem šķistos, ka ciešu klusu.
Es, atspīds skatlogos,
kur lietus sievietes mani glāstīja ar savām stiklotajām rokām.
Es, dūmu miesa no nedegoša ugunsgrēka.
Es, vārdu vientulība.
Pēc tam atnāci tu.
Pieklauvēji pie durvīm. Atvēri visus logu aizvirtņus.
Apdzēsi aukstumu. Aizmēzi prom dusmas no visiem notuļiem
kaktiem
un, mitējusies raudāt, sacīji:
"Ņem manas acis, tās ir apburtas.
Ieskaties manās acīs, lai kļūtu īsts.
Atklājies manās acīs gluži kā sāpīgā spogulī.
Ieskaties tajās, taču bez asarām savās acīs."
Un tad es ņēmos dziedāt priecu Jaunajam Noslēpumam.
(Nē, nebūt nav veltīgi noskūpstīt akmeņus.)
Žozē Gomišs Ferreira |
|