Jautājums skrējējiem (un/vai kardiologiem)
« previous entry | next entry »
Nov. 6., 2014 | 04:27 pm
posted by: gaujard in pajautaa
Kopš augusta nodarbojos ar skriešanu (vidēji 5 reizes (dienas) nedēļā). Sāku ar 5 km, tad 8 km un tagad 10 km. Skrienu "uz savu roku", bez ārstu vai citu skrējēju norādījumiem, jo nešķita, ka tie 10 km ir kaut kas īpašs, lai vispār par to iespringtu. Galvenokārt koncentrējos uz attālumu (mērķis - kaut kā, bet tomēr noskriet pusmaratonu), laiks pagaidām vienaldzīgs. Slodzi (attālumu) pakāpeniski palielinu, ja konstatēju, ka pēc noskrietā attāluma jūtos labi. Viss tā kā būtu labi, līdz šodien sadomāju internetos palasīt, ko tad īsti nozīmē tie pulsa rādījumi (izmantoju Garmin GPS rokaspulksteni + pulsa mērītāju - tādu, ko apjož ap krūtīm). Nu, lūk, saskaņā ar dažādu tur sirds veselības asociāciju un zinātnieku pētījumiem sanāk tā, ka man jau sen būtu jābūt kapā. Proti, visu šo laiku esmu skrējis 5. zonā jeb ar pulsu, kas ir aptuveni 80%-98% no maksimālā pieļaujamā - ko pat profi neatļaujoties ilgāk par dažām sekundēm. Respektīvi, vidējais rādītājs man ir 170-175 sitieni minūtē (10 km skrējienā) un maksimālais (skrienot kalnā) uziet līdz pat 191 sitieniem minūtē (jau iepriekš atvainojos, ja neizmantoju pareizu terminoloģiju). Izrēķinot pēc kaut kādām tur zinātniskajām formulām, normālajam vidējam rādītājam vajadzētu būt 50-70% robežās no tā maksimālā (ko dēvē par target heart rate), bet man ir līdz pat 92%. Un, ka Amerikas sirds veselības asociācija uzskata, ka šādi skrienot, es noteikti sevi iedzīšu kapā. Nezinu, tie 150 rekomendētie sitieni minūtē man varbūt sanāktu pie lēnas pastaigas, bet ne jau skrienot! Ko man tagad darīt? Skriešanas laikā jūtos ļoti pat normāli (nekampju pēc gaisa, sirds nestājas), pēc skriešanas ir nogurums un dažreiz smagums, jā, bet tas man šķiet tikai normāli. Paļauties uz pašsajūtu? Vai tomēr censties skriet lēnāk un mazākus attālumus, lai kaut kā tomēr iekļautos tajā "target heart rate" zonā? Skriet pie kardiologa? (tiesa, esmu jau bijis pirms kādiem 2 gadiem uz stresa testu un viss bija it kā normas robežās). Un kā ir jums ar pulsu? :)
from: gara_diena
date: Nov. 8., 2014 - 02:20 pm
#
Man ar šitā bija. Skrienu nu jau otro gadu. Pirmo gadu nobliezu bez nekādām tur papildierīcēm - vnk skrēju,pat nezināju cik ilgi. Vidējais temps bija 7-6min/km. Kāds bija pulss nav ne jausmas. Bet nu skrējieni bija kā kurš - varēja būt supervieglie, kad viss likās forši. Un tad bija tādi, ka pēc 4km nevarēju sagaidīt, kad būšu mājās... Likās, ka jānomirst utt. Šogad pavasarī testā dabūju pulsometru un biju uz pakaļas - skrienot ar tādu ātrumu pulss kāpa pāri 200 bpm. Tad nu toreiz apstājos un pārgāju soļos un pasūtīju pati savu pulsometru.
Man miera stāvoklī pulss ir ap 62 vai kkas tāds. Skrienot ar ātrumu 12 min/km (citi smiesies, ka tā jau nav nekāda skriešana. es oponēju - ir gan!!!) man sirds sākumā sitās ar ātrumu 147bpm. Ejot tādu pulsu uzdabūt nevarēju, tikai tiklīdz parādījās skrējiena solis palēninājumā tā viss... pulss augšā. Cik man cilvēki nav teikuši, lai es pārstājot vnk skriet un atrodot citu nodarbi, kā riteņbraukšana, nūjošana, bet ņifiga - nenāk ne prātā. Es nočunčināju visu vasaru un gala rezultātā pie ātruma 10min/km ir uzdabūs pulss ar kkādu 132 bpm.
Skriet LĒNĀM ir vnk nenormāli grūti. vismaz sākumā. Es bieži pārgāju soļos, lai pārliecinātos, ka ir starpība starp lēnu skriešanu un lēnu iešanu. Nenāk tā māksla arī uz reiz rokā (un vēl mazāk kājās). No sākuma nometu pulsu uz 157bpm, tad ātrums bija kkādas 9-10min/km, tad palēnām sāku darīt tā, ka iesākot skriet vnk cītīgi pētīju pulsometru un tiklīdz kāpa pāri 145bpm, metu nost tempu vai pārstāju kāpināt.
Tagad turpinu tā skriet, laigan man rudens tumsā ir grūti, jo neko neredzu pulsometrā. Viņam nav gaismiņa (tā ir, kad grib ietaupīt)...
Es sporta laboratorijā neesmu bijusi. Neesmu bijusi arī pie kardiologa. Biju sūdzēties ģimenes ārstei (izbijusi sportiste), kas sataisīja man čupu analīžu, izmērija mani, nosvēra mani, apskatījās mani un teica, ka varot jau itkā nosūtīt uz kardiogrammu, bet tas jau man parādīšot tikai to, kā esot konkrētajā momentā. Un ja es būtu ar slimu sirdi "uzvestos" pavisam citādāk. Vnk, lai es skrienot pēc sajūtām. Esot pareizi, ja skriet varot arī ar aizvērtu muti un elpot caur degunu (tas arī prasa zināmu skilu lēnā skriešanā). Un, viņas prāt, es vnk parāk esmu iedomājusies, ka manam pulsam ir jābūt tādam, kā rakstīts grāmatā, kaut varētu arī tā nedarīt un vnk skraidīt kā man patīk. Man jau patika arī ar pulsu 200, slikti jau nejutos :D Līdz galam es viņai nepiekrītu un vienalga domāju, ka ir jāaiziet uz sporta laboratoriju vai kāda kardiologa, kas saprot sportotgribošu cilvēku.
Cīnies ar lēnu skriešanu - nekā citādāk tu nevari uzdabūt to pulsu normas robežās. Ja esi normāls cilvēks, tad tev tas izdosies īsā laikā. Saka, ka 2 vai 3 mēnešos to varot dabūt gatavu. Manā gadījumā tas aizņems gadus :D
Otrkārt - progress būs ātrāks, ja nodarbosies ar vingrošanu un visādu muskuļu grupu stiprināšanu. Vasarā nodarbojos ar skriešanas un pilašu utt vingrinājumu miksēšanu un progress bija straujāks, tagad tam nav tik daudz laika un arī pulss kko ģorgājas. Skrienu ar 132 bpm. Vēl aizvien nevaru apdzīt gājējus :D Pēc 10km skrējiena nav labi justies nogurušam un izjust nespēku. Es arī pēc 11 un vairāk km jūtos moža un varu vēl iet dārzu rakt :)
Ieteiktu nemērķēt uz pusmaratona distanci. Varbūt labāk skriet pēc laika - piemēram, darbināt sirdi 45 min zemākā zonā. palielināt līdz stundai, kad būsi iemanījies pulsu dabūt zem 140. tad varēsi skriet arī vēl ilgāk, ilgāk, ilgāk... Arī pusmaratonu noskriesi vairāk nekā 3 stundās, ja vien gribēsi tik ilgi čunčināt. Spēlējies ar lēnu soli utt. Galvenais atslābināt un izsliet muguru taisnu - tad var paskriet arī lēnām :D
P.S. Jokoju par to īpatnību ar pulsu tā, ka mana sirds domā, ka es sveru vismaz 2x vairāk nekā patiesībā vai arī, ka viņa viena pati ir aptaukojusies, tāpēc nezin kā pareizi strādāt :D
Atbildēt | Diskusija
from: gaujard
date: Nov. 8., 2014 - 03:41 pm
#
runājot par attālumu/ātrumu. jā, man ir problēmas ar pacietību - vajag 10 km jau otrajā skriešanas nedēļā, un ar pēc iespējas lielāku ātrumu. turklāt, ja nebūtu šonedēļ sācis interesēties un ticis sabaidīts par esošajiem pulsa cipariem, tad, iespējams, būtu jau šodien devies uz Bonnas pusmaratonu! :D
es pat staigāju ar ātrumu 10-11 min/km, kas man pašam šķiet normāls temps, kādā vienmēr esmu gājis. skriet tādā ritmā es vienkārši nespēju iedomāties. bet mēģināšu samazināt uz 7 min/km, kas man jau šķiet lēni, un sekot pulsam.
interesanti arī tas, ka pulss man ir tik augsts tikai skrienot. riteņojot uz pilnu ātrumu 30 km distanci, pulss ir it kā normas robežās, kaut arī pie augstās robežas. tāpat arī nodarbojoties ar fitnesu. nezinu. vēl veikšu šodien eksperimentu, izmantojot citu pulsometru. tad redzēšu, vai vaina ir manī vai tomēr līdz šim izmantotajā pulsometrā.
Atbildēt | Iepriekšējais