pajautā! - Atkopšanās pēc insulta

Pieredze ar manu vecomammu precīzi tā pati - tāda pati trauma, tāda pati diagnoze.
Tiesa gan, tā kā mamma ir mediķis, tad caur visādiem galiem tas viss tika ātri risināts, un pirmais, kam pievērsa uzmanību, atvedot mājās, tiešām bija tas, lai neveidotos izgulējumi.
Pēc neilga laika viņa tika arī Vaivaros, bet šaubos, ka caur blatiem, šķiet, ka viņu tiešām tur ielaida tāpēc, ka vietējie ārsti uzskatīja, ka ir atbilstošs pacients (lai gan tas, ko teica ārsti, kā jau sacīju, precīzi tas pats, kas šajā gadījumā).
Pēc rehabilitācijas dzīvojās pa mājām, un pa pāris gadiem sakopās līdz maksimāli dzīvojamam līmenim šādā situācijā - samācījās atkal pati staigāt, iet uz tualeti, paēst. Sākumā, protams, viss notika ar palīdzību (bija ratiņkrēsls ar podiņu apakšā, tika barota, utt.), bet ar laiku pierada pati. Tiesa gan, runāt nerunā, ir skaidrs, ka visu saprot un zin arī, ko atbildēt, bet ārā nāk tikai skaņas. Komunicē pārsvarā ar intonāciju - pārējie ļoti labi saprot, kad ir priecīga, kad uztraukusies, dusmīga, utt. Pirms pusotra gada tika arī Ogres pansionātā uz (bail sameloties) ~ pusgadu? Būdama jau atkopusies, tur iedzīvojās dikti labi - kopšana bija atbilstoša, tai skaitā ar ārstniecisko apgaitu, arī dzīves apstākļi viņu šķita apmierinam. Tagad gan ir atpakaļ mājās. Bet, ja ir iespēja tikt kādā tādā iestādē - šajā gadījumā tas var dot ļoti daudz.

Paveicās gan. Tas jau laikam atkarīgs no paša cilvēka gribasspēka. Prieks tomēr, ka šādi stāsti arī ir.