pajautā! -

Cilvēki tajos laikos ģērbās no maisa auduma gatavotās parpalās. Ziemā starp divām maisa kārtām bāza avīzes, lai siltāk. Ziemas tad bija gandrīz visu gadu, vasaru nebija vispāŗ. Jau no desmit gadu vecuma visi strādāja. Darba vietās ik pa piecpadsmit minūtēm bija pauzes, kad visi devās uz sarkano stūrīti, un dziedāja par ļeņinu un partiju. Pārējās četrdesmit piecas minūtes visi ražoja brāķi, kuru paši centās nozagt, sabāžot zem apģērba vai norijot. Bija socialistiskā sacensība par to, kurš saražos vairāk brāķa. Tos, kuri īpaši izcēlās, nozīmēja par deputātiem. Skolās neviens negāja, jo naudu grāmatām taupīja - papīrs bija nepieciešams raķešbūvei un talonu drukāšanai. Grāmatu vispār nebija, ja neskaita partijas izdevumus. Uz ielas runāt drīkstēja tikai krieviski. Ja pieķēra kādu runājam latviski, izsūtīja uz Sibīriju ne tikai viņu, bet arī visus radus un draugus. No katriem trim cilvēkiem divi bija dzeņi, bet vēl divi - komunisti kopš piektā gada. Parastais ēdiens tajā laikā bija balandu virums. Svētkos tam klāt bija viena šķēle maizes, kuru deva par talonu, pēc divpadsmit stundu rindas izstāvēšanas. Bieži vien sievietei nācās pārdot savu miesu Angolas viesstrādniekiem par pāris kapeikām, lai sagrabinātu naudiņu tramvaja biļetei līdz vienīgajam veikalam pilsētā. Vai arī dzemdēt vairākus bērnus, lai pārējos varētu pārdot, iegūstot līdzekļus vismaz viena izaudzēšanai. Nekam citam nauda nepieciešama nebija, jo nopirkt neko nevarēja. Tāpēc algu parasti izmaksāja sešdesmitā izmēra zeķubiksēs.