pajautā! - bēres

Parasti sākumā ir izvadīšana no kapellas (ja cilvēks nav sakropļots, zārks būs vaļā) tad dzied, runā, katram ir iespēja atvadīties. Tad vēl puķes nekur neliek, bet tikai atvadās katrs, izsaka līdzjūtības ģimenei. Tad iet uz kapavietu (ģimene iet pirmā), tur tiek teikti pēdējie vārdi, pirms zārku gulda kapā. Tad katrs no TUVĀKAJIEM var iemest saujiņu smilšu uz zārka, lai vieglas smiltis. Vēlāk kapu aizber un katrs var nolikt ziediņus. Ja nav tuvs radinieks, pēc tam arī jādodas projām, lai netraucētu ģimenei. Jāģērbjas tumšā, vēlams melnā, ne pārāk atklāti (ne kā uz pludmali, protams). Labāk ir nesmieties, tas tiešām griež ausīs (es nesen biju bērēs, kur čaloja divas pusmūža dāmas un smējās, gribēja pakārt viņas). Ziediņi vienalga kādi, galvenais, ka pašai patīk. Ja ģimenes loceklis, var nopirkt vainagu.
Ja vēlies raudāt, raudi. Ja tuvs cilvēks, ojā, nav iespējams neraudāt, jo izvadītāja vārdi ir drausmīg aizkustinoši. Galvenais paņemt salvetītes līdzi, pati šņaukājos, kas bija trakoti nepatīkami.
Sagatavojies stāvēt kapellā kādu pusstundiņu un tikpat daudz arī pie kapa, ar visiem no tā izrietošiem faktoriem - ērtiem apaviem, caurpūšamam aģērbam, lai vnk nenoģībtu, paņem arī ūdeni līdzi, jo ir trakoti karsti.

Ne visiem ir dots, diemžēl. Dažreiz met trīs, dažreiz vienu. Radinieki jau toč trīs, Kasparam bērēs metu vienu.

Jā, es, kad gāju ar draugu, biju melnā krekliņā, melnās biksēs un kedās, viņš šūzos, melnās biksēs un melnā t-kreklā. Citi, protams, bija arī krāsaini vai vnk svinīgi ģērbties, bet tomēr tā nav pieņemts.

Nu jā, baznīcā, kapellā, bet tur būs tā, gan jau, ka izvadītājs runās, cik tas cilvēks lielisks, visi stāvēs, radinieki raudās. Un tā kādu pusstundu, mēs, piemēram, uz trepēm stāvējām, iekšā nebija vairs vietas. Vēlāk notiek procesija, kad visi rindiņā iet apkārt kapam (kas stāv kapellā) un tuvākie pieiet pie radiniekiem un tie pasaka paldies par ierašanos.
Jā, apmēram tā tas viss arī notiek. Vismaz tajās trijās bērēs, kurās biju es, tā bija.

Nē, tas, diemžēl nenotiek individuāli. Katrs pieiet klāt uz kādu mirklīti, var paņemt roku rokā, pieskarties, labāk runā klusi, vari nočukstēt kaut ko, tomēr nesaki skaļi. Es tomēr neuzdrošinājos atvadīties no sava labākā drauga, mana draudzene gandrīz noģība, kad viņu ieraudzīja, tik mierīgu, tur guļam.

Nav par ko un veiksmi.

dari tā, kā Tev pašam tajā brīdi gribās, ja gribi, tad parunā, tikai neaizraujies, bet tas nav obligāti, es nevienās bērēs neesmu varējusi pieiet tuvāk par 2 metriem zārkam, ne pie vecmāmiņu, ne vectēvu, nedz brālēna...

ģērbies zolīdi un neuzkrītoši, man šķiet, ka nav obligāti melnā, bet tumšā gan, neko spilgtu, izlecošu un tā, un dieva dēļ nevēro citus, un nevēro un neskaties ar milzīgu žēlumu uz palicējiem, tādus skatienus ir ļoti grūti izturētman ir gadījies vienās bērēs pilnā Nīcas tautastērpā būt, neteikšu, ka būtu neuzkrītošs, sajūtas gan neaprakstāmi drausmīgas bija..

par ziediem, parasti nez pušķīšus ar egļu zariem, kas sataisīti, centrāltirgū pie ziediem ir diezgan liela izvēle..

jā, 3 saujas smilšu, bet arī tās nav obligāti.. es tuvākajiem radiem parasti arī savus ziedus iemetu kapa bedrē, kad to raka ciet, jo tad tie palika aizgājējam, tos tad nenovāca un neaiznesa uz kompasta kaudzi..

visam klāt - ja vien vēl ir aktuāli - neņem vērā silto laiku ārā un paņem līdzi vismaz pamatīgu jaku vai džemperi, jo kapos vienēr ir auksti. Tāda īpatnība.