pajautā! - Vakcinēšana

šeku mans palags - atipiska autista pusaudža māmulītes viedoklis :)

šis te "autisms parādās samērā vēlu - pēc gada vecuma" ir pilnīgas muļķības.

tas, ka LV pat klasiski un konkrēti izteiktu autismu, šķiet, vēl aizvien nespēj diagnosticēt ātrāk par 2-3-4-5 gadu vecumu, ir vienkārši traģiski. ir ļoti vienkāršs un burtiski visiem autistiem raksturīgs īpatnību kopums, ko var novērot jau ļoti agrīnā vecumā, kad mazulim ir 3-6 mēneši. un autismam, kā jau jebkurai kondīcijai ar smadzeņu bojājumiem - jo ātrāk sāks terapiju, jo labāki rezultāti.

autiskā spektra traucējumu gradācija ir diezgan plaša (no salīdzinoši "vieglā" asperbergera līdz "smagajam" kanneram), bet es pati izšķiru 2 autisma veidus: ģenētiskais (hromosomu) un tāds, ko izraisa citi faktori, piemēram, smadzeņu bojājumi.

par pirmo nerunāšu, tā ir ļoti smaga tēma. otrais ir mana nu jau 15-gadīgā puikas gadījums. kā vēlākos gados atklājās, no dzemdībām viņam bija n-tie pilienveida asinsizplūdumi smadzenēs (iegadījās stulba vecmāte dzemdūzī). taču šodien varu teikt, ka mums paveicās, tie, protams, bija smadzeņu bojājumi, bet atgriezeniski!, respektīvi, atbilstoši strādājot, kaut ko varēja vērst par labu.

man ir pieaugusi meita, es ar viņu sēdēju mājās līdz 3 gadu vecumam, tātad man bija pieredze ar pilnīgi veselu zīdaini visās viņas attīstības stadijās, tāpēc diezgan ātri safiškoju, ka ar puiškānu kaut kas nav riktīgi.

tiesa, diezgan ilgi "valsts ārsti" man stāstīja, ka viss kārtībā, viss kompensēsies, atšuva un ieteica dzert nervu tējas pašai. pēc tam viņi atjēdzās un 5 gadu vecumā sadeva puikam kaudzi ar diagnozēm (atipisks autisms, udhs, juvenīlās šizofrēnijas iezīmes, miega apnoja, kas tur vēl un īsi pirms skolas notestēja, ka atsevišķās jomās ir c līmeņa atpalicība). beigās vienkārši ierakstīja "jaukti specifiski attīstības traucējumi". un tas - brīdī, kad es lielāko daļu darba ar n-tajām rehabilitācijām, terapijām un programmām jau biju paveikusi un panākusi milzu soļus bērna attīstībā, respektīvi, kad vairs sen neraudāju neziņā, bet daudz kas jau bija izdarīts un sasniegts un - galvenais - zināju, kas un kā jāturpina darīt, lai panāktu uzlabojumus konkrētās jomās. uz to mirkli bērns beidzot bija sācis cik necik runāt, bet galvenais - saprast, ka valoda ir saziņas līdzeklis, kas apzīmē ko konkrētus, nevis vnk bezjēdzīga skaņu izdošana.

ģimenes ārste mums superīga, deva nosūtījumus pie visiem iespējamiem speciālistiem, tikai lielākoties jēgas no tā nebija (skat. augstāk). un es gāju privāti, iztērēju elles summas, lai saprastu, kas sīkam nav riktīgi un ko lai dara. no tā visa saliku kopā, ka diagnoze ir ūdensgalva + asinsizplūdumi, tātad smadzeņu bojājumi, izpausmes - visdažādākās. taču - toreiz pat maksas speciālisti, privātās konsultācijās izsakot aizdomas par autismu, vienlaikus laipni sniedza lapiņu ar ritalīnveidīgām receptēm, ka vilks viņus rāvis.

ko par to periodu lai saka? paldies, ka bija cālis ar īpašo bērnu sadaļu, paldies māmiņām, kas atstāja atsauksmes par dažādiem speciālistiem un tām, kas smalki un gari aprakstīja domana institūta programmu bērniem ar smadzeņu bojājumiem, paldies, ka bija dakteris folkmanis savām konsultācijām un montessori programmu "smagajiem bērniem" un milzīgs dārziņam "riekstiņš", kuri gan negribīgi (jo mūsu gadījumā logopēdiskās problēmas bija sekundāras, tās vnk bija sekas, primārie bija smadzeņu bojājumi), bet 5 gadu vecumā paņēma puiku - tur bija speciālisti, kam bija pieredze arī ar autistiem. kurš vairs var atcerēties visu, kas tika darīts? 95% privāti, protams. faktiski no gada vecuma, kad man - medicīniski neizglītotam māmuķim - bija aptuveni skaidrs, kas par vainu un vairāk kā skaidrs, ka psihiatriskā un neiroloģiskā bērnu diagnostika mūszemē ir ļoti zemā līmenī, tāpat kā ārstēšana - bez mazākā mājiena uz cik necik pārdomātu un jēdzīgu terapeitisko u.tml. - burtiski izteikti medikamentoza, kas, kā zināms, autistiem ir bezjēdzīga un tikai kaitē.