pajautā! - Kā man gāja ar manu promociju

Atgriezos Alma Mater pēc 10 gadu pārtraukuma - sākumā bija gaužām grūti, jo patiesībā nejēdzu un nezināju neko no tā, kas tiem, kuri tikko svaigi no maģistrantūras nākuši, bija teju pašsaprotami. Doktorantūras studijās tādēļ bija drusku jāiespringst. Arī eksāmens, kam gan patiesībā praktiski nemaz negatavojos, bija kaut kā samocīts - atzīmes labas, bet sajūtas nelāgas.
Un tad iestājās ... nekas neiestājās, jo nu jau pāris gadus nespēju pieķerties, piespiesties un uzrakstīt/pabeigt promdarbu, jo sajūta, ka neko nezinu, ka nevienam nevajag, ka kvalitāte par zemu un kaut kā kauns.
Bet studēt vajag un darbi jāraksta! :)

/ Izmocījos kā reizi nesen līdz grādam. Kopumā tos saucu par 7 gadiem Tibetā, jo smadzenes ir izlauztas pamatīgi un ir izdarīta pamatīga sevis revidēšana. Sākumā likās, ka izskriešu cauri tāpat kā bakalaurā un maģistrantūrā, bet nekā. Aplauzos pamatīgi.
/ Sākumā biju ilūzijās, ka kādam (no komisijām) arī interesētu mana tēma, bet beigās izrādījās, ka doktorantūrā svarīgāka formālā puse un zinātnisko metožu pielietojums, nevis tas temats, ko esi centies izpētīt. Lai gan, protams, var teikt, ka neesmu mācējis iepārdot ideju auditorijai, ja reiz tāda sajūta.
/ Grūti bija katru reizi saņemties turpināt, kad saņēmu veselu kaudzi pretrunīgu komentāru starpaizstāvēšanu laikā un kad darbs netika virzīts tālāk. Esmu rakstīšanas laikā izdzēris gana daudz vīna, bieži juties ļoti depresīvā stāvoklī, lai gan bija nepieciešams paralēli darīt ikdienas darbus un strādāt algotu darbu, nesaprotot kāpēc to visu doktorantūras štelli daru un kāda tam visam jēga. Man pat radās sajūta, ka doktorantūras mērķis ir likt cilvēkam sajusties kā sūdam, lai grāda ieguvējs pēc tam novērtētu papīru, kas tiek piešķirts. No otras puses, ja doktoru būtu viegli dabūt, diez vai tam vispār būtu kāda jēga. Cik garš, tik plats. Lai gan par doktorantūras studentu depresijas stāvokļiem / situācijām esmu dzirdējis ne vienu reizi vien.
/ Latvijā zinātniskajai videi pietrūkst foršais imidžs, kāds tas ir citās valstīs, kur būt par pētnieku , akadēmisko mācībspēku un profesoru ir prestiži. Pie mums tas var būt tikai hobijs /aicinājums - kā nesen teica Krievijas premjerministrs, naudu jāpelna citās nozarēs :) Es visu nepametu tikai tāpēc, ka bija žēl jau izlietotā laika. Varbūt jānāk jaunajai paaudzei (teorētiski, arī man tur būtu pāpiedalās), kas ienesīs dinamiku un padarīs zinātni pievilcīgu.
/ Viegli izdarāms bija zinātniskās publikācijas un to rakstīšana kopā ar kursabiedriem. Tā bija jautrākā doktorantūras daļa, kā jau jebkurā augstskolā ir laiks, kas pavadīts kopā ar kursabiedriem.
/ Sprunguļi bija arī random cilvēki, kas piedalījās starpaizstāvēšanu sēdēs ar VIEDOKLI, lai gan īpaši nebija saistīti ar nozari. Līdz ar to komentēja par formālo pusi un tikai nosita apņēmības iedīgļus.
/ Tagad, kad viss garām un ir grāds ar papīru, secinu, ka tas ir bijis labs smadzeņu fitness un līdzeklis pašapziņas boostam. Sāc saprast, ka daudzas "modernas" teorijas ir patiesībā labi aizmirsts vai apzināti aizmirsts vecais, un tīras substances ikdienā ir baigi maz. Saproti, kas ir vērtīgs saturs, kas ir propaganda, demagoģija un vienkārši buļļa sūds. Un tas ne tikai par sevis pētīto nozari, bet par lietām kā tādām un cilvēku spriestspēju / loģisko domāšanu kā tādu.

Paldies par šādu izvērsumu!