pircēji un pārdevēji

Kā jums šāds piedāvājums - Ievazāto jēdzienu 'interneta troļļi', ko pat VDD lieto savā gada pārskatā, aizstāt ar jēdzienu 'interneta viltvārži'.

VDD pat zemsvītrās skaidro kas ir trollis :D

:"“Troļļi” – personas, kuras, slēpjot savu patieso identitāti, publiskajā telpā apzināti un mērķtiecīgi ievieto aizskarošu vai provokatīvu saturu. Krievija izmanto “troļļus” kara propagandas vēstījumu izplatīšanai, Latvijas politisko, sabiedrisko un ekonomisko procesu, kā arī valsts amatpersonu diskreditējošas informācijas izplatīšanai."

Šķiet, ka jēdziens 'viltvārdība' būtu valodiski labāks risinājums, semiotiski skaidrāks. Es, protams, nevēlos ikdienas valodu attīrīt no pasaku tēliem, tā jau man patīk troļļi - tie, kuri pasakās nevis cibā.

Varētu teikt, ka jēdziens viltvārdis ir jau aizņemts, jo Tēzaurs tā saka. Nu, ja saka, tad neko. Paliekam pie troļļiem.

"Esmu tevi redzējusi," sieviete saka. "Tu staigā apkārt. Runā ar tām bibliotēkas raganām."

Entonijs Dors - Putnu pilsēta mākoņos

Pirms dažām dienām biju liecinieks vienai citai epizodei, kas demonstrēja cilvēku vajadzību uzturēt iekšējo mitoloģiju.

(Side note: kaķis no laukiem bija atvests uz pavasara tehnisko apkopi, ir pie labas veselības, atblusots, attārpots, viņiem ar suni attiecības ir uzlabojušās, lai gan suns joprojām ir nīdī bēbis, un zināmu stresu saglabā.)

Gaidījām ar kaķi vetklīnikā, kad vetārsts mūs pieņems, kad tur ieradās kāda tante. Viņa gribēja uzzināt, ko viņai iesākt ar kaķi, ko viņa pusmirušu atvedusi no laukiem, un tagad viņš divas dienas neesot ēdis. Sarunas gaitā, protams, tika secināts, ka kaķi vajag atvest atrādīt, bet cita starpā vetārste izmeta frāzi, ka neviens nemirstot no vecuma, visi mirst no slimībām, kas vecumdienās kļūst aizvien biežākas. Tas tantē trigerēja pretestību, un viņa ļoti uzstāja uz to, ka viņai bijusi vecmāmiņa, kas nomirusi miegā, un viņai nekas nekaitēja. Vetārste ne pārāk uzstājīgi piezīmēja, ka tikai tāpēc ka neviens nezināja, kas vecmāmiņai kaitēja, nenozīmē, ka viņai nekas nekaitēja, kas trigerēja turpmākus mēģinājumus apgalvot, ka vecmāmiņa pilnīgi noteikti bija spirgta un pie labas veselības. Par laimi saruna atgriezās pie sirgstošā kaķa, cilvēki vienojās par rīcības plānu, un mēs ar kaķi varējām doties kabinetā.

Varēju releitot ar vetārsti, ka reizēm ar savu racionalitāti var nonākt sarunās, kurās nebija vēlmes nonākt. Tad ir svarīgi ātri no tām tikt ārā, nevis kliedēt kāda vēlmi turēties pie savas dziļas pārliecības.

DELFI. Krupis, lai gan neliels dzīvnieks, var sasniegt 40 gadu vecumu.

"Kad katra diena var būt pēdējā, tu sāc dzīvot pa īstam."

Šis ir par dzīvi Ukrainā kara apstākļos. Es, protams, saprotu vajadzību saglabāt optimismu par dzīvi arī kara apstākļos, bet bieži vien es novēroju, ka tas kļūst par kara fetišu, un īpaši jau to cilvēku vidū, kurus karš tieši neskar. Ir atšķirība starp bailēm no kara, un praktisku darbību veikšanu situācijai, kad notiek ļaunākais, un to, kad cilvēki sāk spēlēt kariņos. Dzīvi, protams, visu turpina būvēt miera apstākļiem, jo pretējā gadījumā tomātus sāktu audzēt paši, nevis priktu veikalā, vai skvoša vietā ietu uz šautuvi.

Bet vēl mani kaitina tāda kā kara emocionāla attaisnošana dēļ savas nemācēšanas dzīvot. Katra diena var būt pēdējā, un tam nav vajadzīgs karš. Tur, protams, ir zināma statistiska atšķirība, ja riskam nomirt ceļu satiksmes negadījumā mēs pievienojam iespēju nomirt no pretinieka raidītas raķetes, bet karš nav stress veselīgās devās, un nekādu autentiskumu dzīvei nepiešķir. Šis man atgādina komentārus Feisbukā, kur vienam džekam, kurš pasūdzējās par saviem diezgan iespaidīgajiem depresīvajiem stāvokļiem, cita starpā ieteica aizbraukt pakarot uz Ukrainu. Man ir ko ieteikt cilvēkiem, kuri šādu padomu neuzskata par problemātisku, un parasti tā ir terapija. Ja tu kaut kādā mērā dzīvi miera apstākļos vērtē zemāk, kā dzīvi kara apstāķļos, tev noteikti ir kādas problēmas, kuras ir vērts atrisināt.

P.S. Arī žurnālistika nav daiļliteratūra, un meklēt sevī Hemingveju var arī citos veidos.

Neuztraucieties, es nelietoju porn, jau nedēļu. Kad 5 dienas neēd, vnk nav spēka.
Bet čatoju ar gpt. Es stāstīju viņam, tā ir panika, kad atrodi labu porn, un pārsūti starp ierīcēm. tu trīs reiz čeko, lai adrese ir tavs emails, ne kāda darba devēja. Pagaidām nebiju kļūdījies, bet visam ir jānotiek. Fak, gribu redzēt, kad reiz ko sajaukšu

zaraznieku klubiņā

Ilgāks laiks pagājis.

Vakar Tinderī Zaķis jautāja - ko raksti? Likās stulbi atbildēt: "neko!". Kaut ko jau rakstu, tie ir teksti, kurus neviens nelasīs. Tad jau auglīgāk te publicēt savus "ziņojumus". Varbūt kādām noder. Šķiet, esmu pazaudējis ticību tekstam, tas vairs nešķiet tik pievilcīgs kā iepriekš. Tie bija pāris skaisti gadi, tāds īss romāns. Ja ar putām lūpās centos rakstīt katru dienu, tad ikdienišķā grafomānijas izpausme word dokumentā sanāk vairs tikai vienreiz mēnesī. Rakstīšanas treniņi pārtapa par laika kavēkli, vienmēr atradās viens homunkulis, kurš sēž uz sprandas un saka, ka šie koki ir novītuši, augļus vari negaidīt, tev jādara citas lietas. Es laikam tam kretīnam noticēju. Bija cerība, ka varētu pievilināt mūzu ar narkotiku palīdzību, bet visi "gali" nogremdēti vientulības un cinisma dēļ. Lai jau.

Mamma zvanīja, teica, ka kaimiņam, kurš manā vecumā, piemeties insults. Grūti to aptvert, tik jauns un jau dārzeņa statusā. Cik noprotu nebija nekāds holiķis vai nariks, puspubliska persona. Stāstīja cilvēkiem par saviem piedzīvojumiem, iespējams, iedrošinājis pāris latviešus skriet pasaulē meklēt piedzīvojumus, bet kas ar viņu? Viņam tētis ved invalīda krēslu, lai atvieglotu puiša dzīvi. Vai tas būs tas stāsts, kad puisis atlabs un turpinās iedvesmot cilvēkus, ka viņš ir pārvarējis pesimismu un par spīti savām grūtībām ir spējis smaidīt? Drūmi. Egoistiski, šķiet, just bailes no tā, ka insults var pašam piemesties, taču ciniski būtu nejust neko. Idiotiski - meklēt ad hominem kategoriju, kurā iekļauties vai guldīt citus.

Vispār jau gribēju rakstīt par apātiju, par to, ka vieglāk ir būt dzīvam mironim, taču, atskatoties uz iepriekšējo rindkopu, jājūtas vien stulbi par savu vājumu nespēt izrāpties no apātijas, jo es nezinu vai varētu izrāpties no insulta. Vectēvam nesanāca - viņš ilgu laiku pīpēja iedomātas cigaretes, es pagaidām pasmēķēšu īstās.

Nopirku dolmas un saēdos.

Tas, ka es šeit sēžu mājās, un klausos Portishead, nemaina vienu satikšanos.
I just wanna be a woman, Laura saka laikam. Es raudu, un tikai

Cibiņi, meklēju iekštelpu remontam (birojam) būvniekus, kuri var izrakstīt rēķinu, un ir puslīdz uzticami. Varbūt jums ir kāds, ko ieteikt?

Nezinu kā ASV (droši vien jau kas pārklājas), bet man kā nozarē neesošam tikai nesen piespiedu kārtā gadījās saprast:

- Latvijā pamatizglītību un vidējo izglītību nodrošina pašvaldības (tāpat kā bērnudārzus);

- Skolu direktorus apstiprina attiecīgās pašvaldības domes sēdē -- tas ir, skolas direktors būtībā ir politisks amats;

- Augstskolām, savukārt, ir zināms mišungs, bet daļa, cik saprotu, līdzīgi kā LU ir "atvasināta publiska persona, autonoma pašpārvaldes institūcija", būtībā valsts valstī. Bet ir arī valsts dibinātas koledžas un god knows what else.

Citiem vārdiem sakot, IZM likvidēšana Latvijā pamatā pārbīdītu šīs funkcijas atpakaļ kaut kur citur:

• Izglītības saturs
• Izglītības forma /
organizācija
• Prasības pedagogiem un
pedagogu atlīdzība
• Izglītības iestāžu darba
organizācija
• Valsts pārbaudījumi /
eksaminēšana
+ Iesaiste, ja ir neparedzētie /
neregulētie jautājumi

(Avots: IKVD)

Domājot par lietu kārtību šobrīd pasaulē.

Piemēram, ir tāds Marko Rubio. Viņam ir kaut kāds uzskatu kopums, ko es visdrīzāk ar viņu nedalu, bet kopumā es to obligāti neuzskatu par problēmu. Bet diezgan nepārprotami daudzi viņa uzskati konfliktē arī ar republikāņu badshit crazy teikiem. Tā kā viņš ir "first Hispanic American" tajā vietā, kurā viņš ir ticis, es domāju, ka viņam nav svešs amerikāņu minoritāšu stragls par vietu amerikāņu sabiedrībā, un viņam varētu šķēršam rīklei sēdēt visa tā emigrantu izsūtīšanas politika pēc entiskās profilēšanas. Bet izskatās, ka viņam ir sava karjera un priekšstati ārpolitikas jautājumā, viņš ir gatavs reizēm pasēdēt dīvānā, disasociēties no notiekošā, un "domāt par Londonu". Un te ir tas interesantais jautājums, kādas robežas novelkot, mēs spējam funkcionēt kā sabiedrība? Vai mēs iesaistāmies procesos, kas mums šķiet problemātiski, un fokusējamies uz tām lietām, ko mēs uzskatām par pareizām, vai distancējamies no visām problemātiskajām lietām, un ļaujam šiem problemātiskajiem cilvēkiem pārņemt arī tās jomas, kurās mēs varētu izdarīt kaut ko labu?

Šis jautājums nav tikai filozofija par lielām un globālām lietām. Mums apkārt ir radi, kaimiņi, kolēģi, draugi, un to starpā ir sievu sitēji, nodokļu nemaksātāji, Nacionālās Apvienības vēlētāji, kritieši un gaļēdāji. Vai man kā vegānam būtu jāatbalsta restorāns, kurā ir trīsdesmit dažādi gaļas ēdieni, jo tur ir viens vegānisks burgeris? Vai man būtu jādraudzējas ar civlēkiem, kas fano par Īlonu un Trampu? Un ja nē, vai man būtu jādraudzējas ar cilvēkiem, kas dzer kafiju ar pienu "jo garšīgi"? Jo var izrādīties arī tā, ka tas kas šodien šķiet muļķīgs iemesls ietiepībai, pēc piecdesmit gadiem var izrādīties badshit problemātisks arhaisms, un mēs pēc piecdesmit gadiem varam būt vēl dzīvi un spējīgi domāt. Bet arī negaidot piecdesmit gadus, reizēm mēs meklējam kompromisus tanī, cik platas būs velo joslas, bet reizēm tanī, vai bērnu nogalināšana kādā tālā pasaules zemē ir neizbēgamais ļaunums.

Es atvainojos, es tomēr ielikšu. Es nedaru neko ar sevi, vnk patīk redzēt, klausoties mūziku.
https://i.imgur.com/E9dK0ut.jpeg

Vakar pēcpusdienā netālu no Stacijas laukuma ievēroju, kā jaunieši izspēlē savu versiju par Austrumu sarkano likteņa pavedienu. Fonā dzīva satiksme un cilvēku pūlis. Ja nepamanītu kameru, šķistu, ka tā ir performance. Nu savā ziņā jau bija, lai gan es tikai ātri uzmetu skatienu un tad devos tālāk savās gaitās, jo netīk ilgi blenzt uz citiem.

Inside Björk (2003)

"Kuksīt", teica mamma

ļoti, ļoti gribas likt mazgāties un krāmēt nost un ievasarot ziemas drēbes un apavus, bet es tiešām turos to nedarīt, jo pieredze liecina, ka tiklīdz to izdara, tā atgriežas ziema un es negribu, lai mums visiem jācieš manas vainas dēļ.

Pirmais taurenis raibs - nofotografēts.
Pirmās bites krokusos - nofilmētas.
Pirmā muša ļoti veikla aizlidoja nedokumentēta.

viss dārzs ūdensžurku vai citu zvēru alās
nesaprotu, kur stādīt lillijas

SAUUUULEEEEEE

Valsts nav persona un valsts nav uzņēmums.