Bet vai gan acs izraušana un rokas nociršana nav izvairišanās no grēka, kā vien prasdams? Tas ir teju vai maksimums.

Vienacaini kristieši nav (daudz), jo Dievs ir brīvās izvēles piekritējs. Viņš cilvēku radījis un ciena kā personību, viņš negrib, lai mēs sev izrautu locekļus un ciestu mokas. Viņš vēlas, lai mēs esam laimīgi! Tik ļoti, ka ir nevis licis mums cīnīties ar savu grēku, bet ATBRĪVOJIS un PIEDEVIS! Ar savu grēku nav jācīnās, ir jālūdz piedošana un jācenšas saprast, kā tad īsti Dievs ir vēlējis mums dzīvot mīlot. Un kas ir pats labākais - ikvienam, kurš vēlas, piedošana ir GARANTĒTA. Par to nav jācīnās un pēc tās nav jāiet ceļš kalnos. To vienkārši ir JĀGRIB. Un, tici man, daudz vieglāk ir izraut aci vai noraut roku, nekā sākt mīlēt savu ienaidnieku, pat savu tuvāko un SEVI, tādēļ norautās rokas nudien nebūtu pierādījums dzīvei ar Dievu. Tas būtu pierādījums spēcīgam mēģinājumam, diemžēl - nekādu labo rezultātu jau tas nedod, jo grēks rodas sirdī, nevis acī vai rokā. Aklais nesāks mīlēt vien tādēļ, ka būs palicis akls.

Vienīgais veids, kā negrēkot, ir mīlēt. Vai Tu esi saticis cilvēkus un pasauli mīlošu musulmani?