Appocalipse Now
Filmas sākumā kapteinis Vilards teica, ka nezina veidu kā pastāstīt par pulkvedi Kurcu vispirms nepastāstot par sevi pašu. Varbūt arī par filmu var pastāstīt tikai tad, ja vispirms pastāsta par sevi. Nedomāju, ka jau esmu kompetents, lai sniegtu pilnasinīgu izklāstu par sevi, tāpēc varu tikai pateikt, ka šobrīd gaidu ierodamies ciemos Mārtiņu Jonasu un klausos kā māsa puisim par godu tīra zobus.

Filma attēlo karu visā tā krāšņumā un krāšņums te ir domāts burtiskā nozīmē. Piemēram, kapteini Vilardu kara pievilcība ir savaldzinājusi jau pirms filmas notikumiem. Un kā nu ne? Helikopteru ritmi pie The Doors un Vāgnera Valkīras ir visnotaļ iespaidīgi. Appocalipse Now ir viena no retajām filmām kurā karš ir attēlots objektīvi. Tieši objektīvā skatījumā vislabāk ir iespējams pierādīt tā ļaunumu, cilvēks ar to tiek kārdināts kā čūska savulaik kārdināja Ievu. Varbūt tieši tāpēc cilvēks nespēj beigt karot - tas vienkārši ir pārāk estētisks un pievelkošs pasākums no kā cilvēki mēdz baroties tāpat kā no ēdiena vai ceturtdienas vakara komēdijām.

Līdzīgi kā Clockwork Orange vispretīgākās filmas vietas ir tās visskaistākās, totālas iznīcības un vardarbības triumfs tiek parādīts no iznīcinātāju skatījuma. Un tad beigās tiek parādīts "prātā sajukušais" pulkvedis, kurš apkārtvaldošo iznīcību cenšas savienot ar mīlestību pret vietējiem iedzīvotājiem, kuri viņu pielūdz kā Dievu. Filmas duālisms visuzkrītošāk parādās vietā, kad franču sieviete kapteinim Vilardam saka, ka ir divi kapteiņi vilardi - viens, kas nogalina un otrs kas mīl. Arī ģeniālais psihopāts Kurcs ir duāls. Viņš mēģina kaut ko mainīt, tomēr nespēj samierināties ar savu stāvēšanu pāri laikam, un kļūst par totāli destruktīvu personu, beigu beigās izprovocējot savu nāvi tieši veco cilšu stilā.

Ļoti labi tiek parādītas ne tikai cilšu tradīcijas. Kopola sev raksturīgajā stilā ļoti profesionāli nokritizē visu ASV sabiedrību, tai pretim liekot francūžus (Vjetnama agrāk bija franču kolonija), kuri kulturālajā ziņā ir parādīti kā daudz augstākstāvoša tauta. Līdzīgi bija parādīti itāļi Kopolas triloģijā "Krusttēvs".

6 no 5.