Ritvars Eglājs (ritvars) rakstīja lasiitprieks kopienā, @ 2011-01-03 22:36:00 |
|
|||
Kopš novembŗa beigām esmu ķēries pārlasīt dižās Lielbritānijas premjeres Mārgaretas Tečeres memuāru un pārdomu triloģiju "Ceļš pie varas", "Dauningstrītas gadi" un "Māksla pārvaldīt valsti". Lasīt var divēji: vai nu izdošanas secībā ("Dauningstrītas gadi", "Ceļš pie varas", "Māksla pārvaldīt valsti"), vai kronoloģiskā secībā ("Ceļš pie varas" līdz ievēlēšanai premjeres amatā, "Dauningstrītas gadi", "Ceļš pie varas" pēc atkāpšanās no premjeres amata, "Māksla pārvaldīt valsti"). Esmu izvēlējies otro veidu, un nu esmu ticis galā ar Tečeres gaitām no bērnības līdz pirmai uzvarai vēlēšanās. Iespaidi maķenīt mainījušies kopš iepriekšējās lasīšanas, jo nākusi klāt krizes un Latvijas polītikas pieredze, ar ko gribot negribot jāsalīdzina.
"Ceļš pie varas" ir augstākā mērā ieteicama grāmata ikvienam, kas vēlas darboties polītikā (arī Latvijas un it sevišķi Latvijas) vai būt ar savu viedokli par to. Dzimusi 1925.g., tēva pārtikas veikalā instinktīvi apguvusi pareizu pasaules uzskatu, Mārgareta ilgu laiku to dziļāk neattīsta un neasina. Tečere ir izglītības ministre Edvarda Hīta valdībā, ko ievēlēja 1970.g. ar labēju programmu, taču kas drīz ķērās pie nebijušas valsts jaukšanās saimniecībā. Pēc sakāves 1974.g. vēlēšanās Tečere ar tuvākā polītiskā drauga Keita Džozefa palīdzību nonāk līdz tečerismam, un uz viņu vairs nevar attiecināt veltījumu "visu partiju sociālistiem". Partijas vadītāja vēlēšanās viņa uzvar Hītu un darbu opozīcijā izmanto partijas un sabiedrības noskaņojuma mainīšanai no sociālisma uzņēmības un atbildības virzienā. Sūram darbam saldi augļi ienākas 1979.g., kad vēlētājiem apnicis, līdz kādam kliņķim Lielbritāniju novedusi sociālistiska saimniekošana kopš 2.pasaules kaŗa.
"Ceļš pie varas" ir īpaši vērtīgs, ka tajā var izsekot Tečeres idejiskai izaugsmei, tam, kā vārda pēc labēji polītiķi vairo valsts uzmākšanos saimniecībā un pilsoņu dzīvē, un pie reizes apgūt Lielbritānijas polītisko vēsturi kopš 2.pasaules kaŗa. Pēc pārlasīšanas vēl skaidrāk redzu, cik ļoti Latvijā trūkst principu polītiķu, kuŗi saprot, kas ir labs un kas ļauns, kas un kāpēc darāms un kas ne, un cik nelaimju tas radījis.