Pēc vilšanās ar iepriekšējo grāmatu, šo ņēmu ar mērenām trīsām mierinot sevi, ka "japāņu autors ir japāņu autors, būs vismaz savādāk".

Savādāk tiešām bija un pat ļoti labi bija. Smalks, virtuozs sižeta vijums, kas ļauj lasītājam pašam mēģināt atminēt, kas stāv aiz nepateiktā.

Romāns sevī apvieno divas realitātes - atmiņas par pagājušo un varbūt ne tik veiksmīgo (atmiņas par dzīvi vēlākā laikā pēc Hirosimas - Nagasaki traģēdijas) ar tagadnes realitāti, kas līdz galam netiek atšifrēta. Mātei bijušas divas meitas, no kurām vecākā pirms dažiem gadiem izdarījusi pašnāvību, pakaroties savā istabā Mančestrā. Pie mātes ciemos ierodas jaunākā meita (no otrā vīra, kas nav japānis, bet arī jau vairs nav šai saulē), bet tā arī nekļūst skaidrs, vai tā ir tikai pienākuma vizīte, vai vēlēšanās tuvināties. Māte gana labi iepazinusi savu meitu (lasot dialogus starp Niki un māti, vilku paralēles starp Megiju un Džastinu no "Dziedoņiem ērkšķu krūmā"), bet vienlaikus pastaigājas atmiņu takās par dzīvi Japānā ar pirmo vīru (no kura bija pirmā meita, kas padarīja sev galu). Acīmredzot pirmās meitas pašnāvības iemeslus ietekmējušas tās situācijas, kurās topošā māmiņa nonākusi, gaidot mazo. Ap to arī notiek galvenā sižeta līnija.

Lasot ne mirkli neradās vēlēšanās atšķirt grāmatas beigas, lai uzzinātu, kā viss beigsies (tā dažkārt notiek ar citām grāmatām). Tāpat bija skaidrs, ka nekāds jeņķiskais happy end te nebūs. Izskatās, ka šo grāmatu pēc laika pārlasīšu vēlreiz :)