Vakar vakarā izlasīju Aināra Zelča "1940". Grāmata pieder citas vēstures jeb "kas būtu, ja būtu" žanram. Sižets īsumā: kas būtu, ja Latvija pretotos krievu okupācijai. Nezinu, vai kaŗa vēsturnieki klusītēm izpērk metienu, pluina gabalos un dedzina, bet man patika. Lielākais spļāviens - vairākkārt pieminēta kreisā krasta Daugavpils, kaut tolaik bija patstāvīga Grīvas pilsēta.

Otrais pasaules kaŗš vispār ir iecienīta "kas būtu, ja būtu" tēma. Arī Latvijas vēsturē ir ne viena vien lieta varēja notikt citādi un, kazi, grozīt turpmāko attīstību. Piemēram, kas būtu, ja Zigfrīds Meierovics 1925.gada 22.augustā aizbrauktu līdz Sēmes pagasta "Druķiem"? Iekšlietās stingri pilsonisks un dēmokrātisks, ārlietās izmanīgs un apsviedīgs, ar sabiedroto orientāciju, enerģisks Baltijas valstu, Somijas un Polijas sadarbības piekritējs, vēl desmitiem gadu aktīvas dzīves priekšā...

Bet atpakaļ pie grāmatas. Iesaku to visiem citas vēstures cienītājiem, savā jomā "1940" ir labākais, kas latviski parādījies. Arī citiem - raisa domas par izvēli 1940. gadā un mūsu atbildību vēstures un nākamo paaudžu priekšā.

P.S. Vairāk sajēgas par rakstīto rodas, ja pa rokai ir Latvijas autoceļu atlants.