Lēnā garā, vakara atpūtā un brīvdienās arī citā laikā - esmu izlasījis Mikas Valtari "Sinuhi, ēģiptieti". Vairāk nekā septiņsimt lappušu par senās Ēģiptes dzīvi no galma ārsta skata. Ļoti patīkami, ka grāmata tiešām ir grāmata, ne kinoscenārijs. Biju pārsteigts, ka "Sinuhe" iznācis 1945.g., kad somi ar zaudējumiem, tak bija tikko asiņainā kaŗā nosargājuši savu brīvību un neatkarību un it kā nekādas suņa darīšanas nevarētu būt par seno Ēģipti. Kaut pagājis vairāk nekā 60 gadu, nemana nedz archaiskas valodas, nedz novecojuša vēstures faktu krājuma.

Autoram varētu pārmest vien, ka romāns ataino senās Ēģiptes izņēmumu, ne vispārējību. Proti, nejauši izvēloties kādu laiku, jau faraona vārda zināšana būtu veiksme, bet "Sinuhes" darbība notiek vienā no vislabāk zināmiem periodiem. Otrkārt, tipisks varonis būtu zemnieks, kas sūri kopj savu lauciņu un gadsimta ceturkšņa vecumā mirst infekcijas sērgā. Tiesa, tuvinot romānu īstenībai laika un varoņa ziņā, diez vai tas vairs būtu tik saistošs lasītājam.

"Sinuhi" prasmīgi tulkojusi Maima Grīnberga, kam lielā mērā var pateikties par raitu valodu. Reizēm tā gan šķiet vairāk piemērota mūsdienu latvietim, ne ēģiptietim priekš gadu tūkstošiem: "tinies ellē", "nejēdz ne tik, cik cūka no sudraba", "salāpīties", "pasūtīju viņu ar visu dēlu" ir daži piemēri.

Maimas kļūdas, izmantojot tai laikā neiespējamus vārdus, ir pavisam retas. Senie ēģiptieši nemazgāja rokas nevainībā, tāpat biržu tiem nebija. Jābrīdina arī, ka grāmatas sākumkartē ir ģeografiska muļķība, Augšēģipti ierakstot pie Vidusjūras - augstāk par Lejasēģipti, kas kartē iezīmēta lejāk, t.i., vairāk uz dienvidiem.

Apkopojot: ja kaut kur izdodas ieraudzīt par viencipara skaitli ("JR", kas izdevusi, gan piedāvā par Ls12), jāķeŗ neprātojot un tad jābauda nesteidzoties.