"Tāpat kā daudzi intelektuāļi, Stouns pret savām smadzenēm izturējās ar diezgan lielu neuzticību. Viņš tās uzlūkoja kā precīzu un smalku, bet pārāk untumainu mašīnu. Tajās reizēs, kad šī mašīna atsacījās klausīt, Stouns nejutās pārsteigts, kaut arī to grūti panesa un allaž no tā baidījās."

Papildinu, amerikāņu rakstnieks.

".. Varbūt arī, kļuvušas neierobežoti gudras, tās [smadzenes] atradīs līdzekli, kā sevi iznīcināt. Reizēm, sēdēdams apspriedēs Valsts departamentā un Aizsardzības ministrijā un vērodams apkārtsēdošos, Stons redzēja pie galda nevis cilvēkus, bet tikai duci pelēku, rievotu smadzeņu. Ne miesas, ne asiņu, ne roku, ne acu, ne pirkstu, ne lūpu, ne dzimumorgānu - tas viss bija lieks.
Tikai smadzenes. Sēž ap galdu un domā, kā pārspēt viltībā citas smadzenes, kas sēž pie citiem galdiem."