Vakar izlasīju "Praktiskajā latvietī", vai, ka spirāli( to, kas izsargā no grūtniecības) turēt ilgāk kā trīs gadus nevajagot, jo sākas visādi iekaisumi, saaugumi un sastrutojumi. Zin, man iekšas tovakar riktīgi sakņudējās, jo man tā ir kādus gadus četrus, vai pāri un tiešām, tiešām es jutu, ka man fiziki kaut kas struto un saaug. Iedomājieties? Iedomājāties :)
Šodien aizpēros uz savu poliklīniku, lai rauj šīs šusmas ārā un pēta, kas sastrutojis, kas saaudzis( piedodiet par atkārtošanos ). Pirms sazvanīju, vai nav mēnesi iepriekš jāpiesakās, nē, esot dzīvā rinda. Vēl pārjautāju, var nākt, kad grib? Jā, lai nākot, tikai dakteres darba laikā, lūdzu :) Pēc darba izsēdējos ikdienišķajos sastrēgumos, paprasīju poliklīnikā kartiņu, man pa priekšu veca, sirma kundzīte to cēli aizlīgoja uz dakteres kabinetu. Pieklājīgi pajautāju, kas pēdējais, visu noskaidroju, sēdēju, nopētīju līdzsēdētājas, paknibināju nagus, paspēlējos ar gredzeniem. Pēkšņi izveļas no kabineta māsiņa un prasa manu vārdu. Mazums ar tādu vārdu pasaule, sēžu un kūkoja. Noprasa jau stingrāk. Nu labi, atdzinos. Izrādās, man neesot nosūtījuma no ģimenes ārsta. Es būtu gar zemi, ja nesēdētu. Un ziniet, kāpēc.
Pirms nemaz ne tik pārmērīgi gara laika sprīža, nu gadiem trijiem, varbūt tikai diviem, kad vēl zīdiju mazo Dūdu, mani uzaicināja uz koncertu. Un šim retajam, jaunai māmiņai retajam gadījumama par godu iestūķēju savas, tai laikā diezgan pakuplās krūtis mazītiņā mežģīņotā pirmdzemdību krūšturītī. Koncertu gan izturēju, bet pēcāk sākā viens krūts sāpēt un satūka, ne glužu divtik liela, bet tuvu tam. Zvanīju uz reģistratūru pažēlojos par krūtīm un vaicāju, pie kā tad man griezties. Māsiņa ieteica ģimenes ārstu. Varbūt viņa domāja, ka man plaušas satūkušas. Tajā laikā, nezinu, vai tagad ir un nemaz negribu zināt, bija tāda fīča, kā akūtās stundas. Tas nozīmēja, ka tie slimie, kas neverēja vairs ciest un gaidīt pierakstā noteikto laiku, stundu pirms ārsta pieņemašanas varēja nākt un tikt uzklausīti it kā bez rinda, bet īstenībā veidoja vēl vienu ne mazu rindu un, kad beidzās noliktā stunda, bezpieraktsa un pieraksta ļaudis kabineta priekšā ņēma un krietni sakašķējās. Tā es ar vienu lielu, vienu ne pārlieku mazu, bet mazāku krūti nogaidīju pāris stundiņas, pie tam bezgaisa telpā, pie tam kājās stāvot, pie tam klausoties nebeidzamās vārdu apmaiņās starp bezrindniekiem un ierindniekiem. Kad nu kaut kādā mītiskā veidā nonācu kabinetā, mani laipni apgaismoja, ka esmu ne pēc adreses, ka jāiet man bija pie ginekologa, bez jebkādiem nosūtījumiem (tanīs laikos) un kas es kā izmisusis kaija ieķērcos -Vēl jāstāv rindā!!! Dakterīte saprata. Noveda nelaimes čupiņu, t.i. mani pie rokas lejā un pašrocīgi iešķūrēja pareizajās durvīs, citu pie ginekologa gaidošo sieviešu acu priekšā. Ceru, ka izskatījos pietiekoši nožēojama un akūta... Nekas, tiku cauri ar kāpostlapas kompresēm un ultraskaņas masāžu.
Bet šoriez mani saaugumi draudēja saaugt vēl ciešāk, iekaist un sastrutot, iztēlē jau zīmējās vēderā iešūts stomas maisiņš ( par to sievietes arī tika brīdinātas augšminētajā rakstā). Un viss tikai tāpēc, ka laiki medicīnā mainījušies, bet es nebiju mainījusies tiem līdzi :( Izplūdu skaļos smiekls, man aizdomas, ka histēriskos. Es un cēlā reģistrtūras kundzīte iespurdzām liftā un metāmies medīt manu ģimenes ārstu, kurai jau sen bija beidzies darba laiks. Tad kundzīte likam man uzgaidīt un atgriezās ar noslēpumainu zimogu medicīnas kartiņā. Nu es varēju mierīgi sēdēt tālāk un spēlēties ar gredzeniem.
Storijas beidzās tā - nekā. Varu vēl kādu gadu turēt sevī spirāli un nebēdāt, ne par saaugumiem, ne strutojumiem, ne stomas maisiņiem. Nu, nu.