Viena lieta, ko es nevaru ciest - īdēšana ar zemtekstu "nekā jau mums nav, nekas mēs neesam, citur un citos laikos zeme bija apaļāka, un zāle zaļāka".
Runā par sevi. Nerunā par to, ko tu nezini. Saki skaidri un gaiši - MAN NAV. Jo par citiem tu nekā nezini.
Un piedod, bet es tiešām jūtos pateicīga, ka nedzīvoju laikos, kad septiņreiz apejot kādu kalnu, tev piedeva slepkavību, un iedzerot sikpārņa čuras, tu iemantoji mūžigo dzīvi. Protams, tad viss bija vienkāršāk.
Dzīve bez rituāliem ir neatgriezeniskāka un tā prasa nopietnu koncentrēšanos, visu laiku un katru brīdi. Un es par to priecājos. Man tas liekas godīgi.