Ai, pēc paris gadiem pat visforšākais darbs noriebjas, kolēģi kretinē utt. Vai arī sākotnējās cerības neatbils īstenībai. Darbu nomainīt ir OK, bet vīrieti kaut kā nav pieņemts, vienkārši tāpēc, ka šis apnicis. Nu un tad jau jāņem un jāmazohistē, ko ta citu atliek darīt??

+ vēl ir arī tepat Latvijā sievietes, kuras nav tik skaistas un gudras un veiksmīgas kā "mēs", kuras ir augušas laukos, vai bērnunamos, vai dzērāju ģimenēs, kuras savādāku dzīves modeli nav redzējušas, un kuras ir priecīgas, ka kāds vīrišķis pie sāna. Nu i po, ka sit, toties tā bija iespēja - aizmukt no vecākiem, nodrošināt bērnam iztikšanu, nejusties vientuļai... Es pat nebrīnītos, ja viņas neko nav dzirdējušas par kontracepciju, vai arī vienīgā kontracepcija, par kuru ir dzirdējušas- prezervatīvs un aborts. Bet prezi vecis protam ne un ne. Nu i ko tādam sievieša cilvēkam atliek darīt?? Labi nav, bet kaut kā jau ir. Un aizskriet pie kaimiņienes pasūdzēties var vienmēr.