Foajē, gaidot Alvi, vēroju cilvēkus: slaidas sievietes pašapzinīgi iztaisnotām mugurām, zem kuru joprojām vasarīgajām drēbēm manāmi mazi, apaļi muskulīši, un vīriešus ar vēderiem kā veļas dēlis, brūni nosauļotām muskuļotām rokām. Gaisā virmo mundrums, prieks, enerģija. “Veselība glābs pasauli,” domās pārfrāzēju Dostojevska vārdus, kas nav pretrunā ar romantisko apgalvojumu, jo veselība ir skaistums.