Sevī jau neko nevar atrast, atkal meklēt patvērumu citos, turklāt šodien visi savas patversmes aizslēguši, un es tagad salijis, pēc vientulības smirdošs suns. Mīlestību, bļamuh, es jau dotu, ja otrā pusē nebūtu nafig pofig. Un vēl tā slimā poētiskā mēle, nogriezt.
šobrīd, šķiet, viņi devušies labāku medību lauku meklējumos. un es nezinu, vai man viņu pietrūkst. kas ir labāk: vientulība vai daudzās personības, kas ar tevi izrīkojas pēc sirds patikas?
mani mācīja, ka gruzons iet prom tikai no tevis, kad tu vairs negribi viņu paturēt. bet es nezinu, manējais tepat plecu pie pleca sēd un prom nemaz netaisās.
es nez, reizēm man liekas, ka gruzons vienalga ir labāka kompānija par tukšo vientulību.
tagad vismaz nokrāsoju, neredz ;)
a tās frizierītes...well, es laikam ļoti reti runājos ar frizierēm.
bet tas tāds kā prātīgums, nu, mani jau dārziņā sauca par prātvēdēru. tik daudz jau nav arī mainījies no tā mirkļa, vismaz prātvēderības jomā :D