Sevī jau neko nevar atrast, atkal meklēt patvērumu citos, turklāt šodien visi savas patversmes aizslēguši, un es tagad salijis, pēc vientulības smirdošs suns. Mīlestību, bļamuh, es jau dotu, ja otrā pusē nebūtu nafig pofig. Un vēl tā slimā poētiskā mēle, nogriezt.
tagad vismaz nokrāsoju, neredz ;)
a tās frizierītes...well, es laikam ļoti reti runājos ar frizierēm.
bet tas tāds kā prātīgums, nu, mani jau dārziņā sauca par prātvēdēru. tik daudz jau nav arī mainījies no tā mirkļa, vismaz prātvēderības jomā :D