ne vienmēr to var atrisināt piesēžoties pie tā kā pie matemātikas uzdevuma. tas ir, ne jau vienmēr būs iespējams visu smalki saprast un tad sastādīt loģisku un konkrētu plānu, kam sekot. Drīzāk sākt darīt, virzīties, uz to pusi, uz kuru velk, un viss pamazāk sāks noskaidroties procesā.
Sākumā reflektēt par to, ko tev patiktu par sevi atcerēties, kad būsi vecs, un kuras ir tās lietas, kas visvairāk piepilda, un pamazām pa mazai drusciņai sākt darīt tās lietas vai tuvoties tām - tā ir kā dzīves lenkšana. Es to iztēlojos kā spirāli, tu ej sākumā pa spirāles ārmalu un jūti, ka tu gribi virzīties uz centru, bet nemaz īsti nezini, kas ir centrā, vai kurā vietā tieši ir centrs. Jo tālāk un dziļāk iekļūsti spirālē, jo skaidrāk saproti, kas ir tas , uz ko virzies. Tu jūti, uz kuru pusi iet, kurā virzienā ir jāiet pa ceļu, bet nemaz īsti nezini, kas konkrēti ir tā ceļa mērķis, jo tu tālāk pa to ceļu ej, jo skaidrāk un konkrētāk sāc saprast, ko tu gribi no dzīves.

Vēl man daudz palīdzēja nodefinēt sev 3 punktus:
1) kurā ģeogrāfiskā vietā es fiziski gribu atrasties
2) kāda veida profesionālo/akadēmisko darbību gribu veikt un kāpēc tā ir man vispiemērotākā.
3) kāda veida attiecības (intīmās un draugu) es gribu vai negribu.
Sākumā uz šiem jautājumiem rodas nevis konkrētas atbildes, bet ļoti aptuvenas atbildes, tādas kā pamatiezīmes. Un tad uz to aptuveno atbilžu pusi pamazām jāsāk virzīties, un procesā atbildes ar katru soli reizi kļūst konkrētākas un sašaurinās..