Jā, man sanāk. Es zinu un atzīstu, ka man ir tāda problēma, un es pamazām to risinu, tādēļ zinu arī, cik tā ir kompleksa, un ka ar gribasspēku vien ne vienmēr ir līdzēts. Es pazīstu arī vainas sajūtu par kavēšanos un to, cik tā ir graujoša. Un to, cik ļoti patīkami ir tas, ka tavai problēmai un vainas apziņai pievienojas vēl arī apkārtējo zobgalība un neizpratne.
Zini, kā man radās šī problēma? Tā man radās kopā ar depresiju, kad apmēram pusgadu ik rītu tik vien kā piecelt sevi no gultas prasīja ārprātīgu gribas piepūli. Ik rītu es gāju uz darbu, skatoties asfaltā, teciņiem vien, lai kārtējā bezjēdzīgā diena paietu ātrāk, un nācu atpakaļ, domājot par to, ja vien es paspertu vienu soli sānis, prom no ietves, tad viss šis kauns un vainas apziņa par nespēju strādāt kārtīgi, laicīgi un labi izbeigtos sekunžu laikā.
Ja cilvēks jau ir nonācis šajā briesmīgajā pēdējā brīža situācijā, to vairs nav iespējams labot. Pārmetumi nepalīdz, tikai padziļina subjekta naidu pret sevi. Turpretī drusciņa sapratnes var veicināt to, ka nākamajā reizē subjekts centīsies nekavēt, jo kāds ir bijis laipns un līdzcietīgs.
Es, un domāju, arī visi citi neļaunprātīgie kavētāji, vienmēr apbrīno tos, kuri spēj izdarīt lietas laikā. Man žel, ka reizēm šie cilvēki nesaņem pietiekamu novērtējumu un atzinību. Taču manā skatījumā šī prasme jau pati par sevi ir svētība un, kā jau teicu, iemesls lepoties, un varbūt pat - būt līdzcietīgiem pret tiem, kam tās pietrūkst.