Nujā, es, piemēram, esmu ķiķinājusi, attopoties divos naktī izsēdināta no kolumbiešu mikriņa uz neapgaismotas šosejas kaut kur Andos, patālu no apdzīvotām vietām. Tas ir tad, kad ne tikai ir bailes, bet situācijai kopumā neredzi attīstības scenāriju, atliek vai nu smieties vai raudāt, bet raudiens īsti nenāk.
Tomēr, nezinot atbildi uz jautājumu, es neķiķinātu, drīzāk drudžaini mēģinātu kaut ko izdomāt.