patiesībā jau mani tas `nekas` nebaida, savā ziņā tas pat atbrīvo, tas palīdz apzināties, ka nekam nav tik lielas nozīmes, lai tādēļ padarītu sevi dziļi nelaimīgu gruzoties utt. es nesaku, ka vienmēr, bet bieži gan palīdz. nu jā - un dzīvi es uztveru kā interesantu un neatkārtojamu spēli/filmu/grāmatu/stāstu/whatever - kaut ko tādu, ko negribu pārtraukt pāragri, bet gan noskatīties līdz galam. bet būtībā jau katram savs veids.