Varbūt arī var, bet tad otrreiz tas notiek citādāk. Tas vairs nav tā uh un ah, gāžos nost no kātiem, pakrūtē kņud un elpa sitas ciet. Tad tas ir tā, ka tu to otru cilvēku novērtē, cik viņš ir afigenna kruts čibriks un saproti, ka bez viņa būtu diezgan draņķīgi dzīvot.

Lai gan, protams, ir zapadla, ka vairs nekņud pakrūtē, tur, cik nu es noprotu, nekā daudz nevar padarīt. Gudrāki ļaudis par mani kaut ko tur ir pētījuši par bioķīmijas līmeņiem, kas laika gaitā neizbēgami krītoties un tā. Vai tur, piemēram, gana daudzi biologi, salīdzinot cilvēkus ar citiem zvēriem, nonākuši pie atziņas, ka cilvēki vienkārši nav būvēti ilgstošām, monogāmām un bezgala kaislīgām attiecībām. Ļoti interesanta lasāmviela, starp citu, tu lasi un vari sev teikt -- es jau tur vispār ņipričom, ne man vienam tā, bioloģija strādā.

Tas, protams, nenozīmē, ka tad nu vajadzētu mesties īslaicīgās attiecībās. Mēs neesam būvēti šausmīgi daudzām lietām, piemēram, dzīvošanai pilsētās. Nu un, tāpēc mēs visi muksim mežos un pārtiksim no sēnēm. Tāpēc jau tās ilgtermiņa monogāmās attiecības vispār pastāv, ka viņām ir visādas priekšrocības -- gluži kā dzīvei pilsētās.

Un vispār šitādus jautājumus vajadzētu uzdot tam, ar ko meklē dzirksti atpakaļ, nevis cibai :)