Sāku rakstīt un sapratu, ka baigi gari sanāks, tāpēc teikšu īsi un tieši par sevi un rakstīšanu.

Ir attiecības, kurās esot, aptrūkstās materiāls, par ko rakstīt, jo attiecības, lai arī labas un foršas, ir tik mierīgas un paredzamas, ka galu galā iestājas rutīna. Tas var būt ļoti patīkami no tāda viedokļa, ka nav ne par ko īsti jāiespringst, viss ir stabili un droši. Bet nerakstīsi taču par to, kā katru vakaru skaties panorāmu vai no rītiem smērē sviestmaizes.

Ir attiecības, kurās esat ar mieru viens otram galvu no pleciem noraut, varat strīdēties, sakrāmēt koferus trīs reizes nedēļā un aiziet, aizcērtot durvis, pamest otru, pārvākties uz citu ielu, pilsētu vai pat valsti. Un tomēr nekad to otru līdz galam arī neaizmirst un rakstīt, iedvesmojoties no šīm attiecībām, ne tikai pašu attiecību laikā, bet arī gadu, piecus un pat desmit pēc tām.

Tu vari diendienā tikties ar meiteni piecus mēnešus, un neveltīt tai ne dzejoli, bet tad trolejbusā vai veikalā ieraudzīt meiteni, kurai 5 minūšu laikā top vesels stāsts.

Tātad sanāk, ka stabilitāte un rutīna savā ziņā tiešām bremzē radošumu.

Un tagad nokaunos par savu pirmo komentāra teikumu :D