Es tikai priecājos, ja tu tos jautājumus uzdod nopietni, jo patiesības pusē ir gan izzināšana, gan saprašana. Tieši tas, ka Dievs ir atklājis, kas te VISPĀR notiek, ļauj man pareizi interpretēt visas lietas, dodot iespēju izzināt un saprast bez riska saiet sviestā. Ja tev nav pamatkritērija, ja nav objektīvu atskaites punktu, tad par tādu var kļūt jebkas. Te būtu vietā teiciens par "If you don't stand for something, you will fall for anything!" Tikai tā bēda ar šo realitāti ir tāda, ka tā ir "kritusi", tā ir pakļauta grēkam. Tā nav neitrāla. Mēs nevaram dzīvot izliekoties, ka nav nāves, ka nav naida, ka nav skaudības, slimību, baiļu un visu to pārējo lietu, kas nāca komplektā ar grēka ienākšanu pasaulē. Tāpēc, ja mēs domājam, ka visa realitāte ir vērsta tikai uz labo, tad maldinām sevi. Ja ticam, ka varam atļauties neko nesaprast, un realitāte pati parūpēsies par labāko variantu, tad vienkārši ļaujam nāvei sevi aprīt - gan iekšēji, gan ārēji. Ir ārkārtīgi naivi uzskatīt, ka "nāve ir brīvība" vai ka "viss iet tikai uz augšu". Nē. Viss iet uz leju, tā saucas "entropija", sairšana - šīs grēka pasaules raksturīgākā īpašība. Tāpēc vien jau ir ārkārtīgi svarīgi saprast, kur tad ir izeja no šīs nāves mašīnas (nemaz nerunājot par to, ka Dievs jebkurā gadījumā ir iepazīšanas cienīgs). Un no tā, kam tu tici, patiesība nemainās. Tā ir objektīva un pastāv mūžīgi - pat pirms un pēc pasaules - tāpēc mūsu "gudrās runas" vai hipotēzes nemaina pilnīgi neko attiecībā uz to, kas te vispār notiek, un jau konkrētāk - kas notiks ar mani un tevi pēc nāves. Tie ir svarīgi jautājumi, un pret tiem nevar izturēties ar paviršību vai ar tādu nenopietnību kā pret pasakām vai komiksu varoņiem. Dievs nav Mikīpele. Dievs ir pa īstam, un tāpat arī patiesība nav tikai kārtējais "dienas citāts" - patiesība ir visu esošo un neesošo lietu princips, radītājs un tiesnesis. Tā nu reiz ir lieta, kur nav iespējamas nekādas atkāpes un nekāda augstprātība, jo - centies kā gribi - tu nekad nebūsi svarīgāks par patiesību, par objektīvo īstenību. Mūsu viedokļiem tur nav nekāda svara, līdz ar ko ir muļķīgi upurēt patieso vērtību pret meliem piecu draudzības minūšu dēļ. Tāpat mēs mirsim katrs par sevi, un tajā brīdī man būs pilnīgi vienalga, vai tev patika, ko es tev teicu, vai nepatika - vienīgais, kam vairs būs nozīme, būs kas tāds, pār ko man nav nekādas kontroles. Un tur nu būs patiesība. Un tur nu būs manas attiecības ar to. Vai arī nebūs. Un tas visu izšķirs.