Es ceru, ka tu saproti, cik absurds ir tavs teikums par to, ka "kā var ticēt patiesībai bez pierādījumiem?" Kādi pierādījumi, ja reiz nav patiesības? Ja reiz pilnīgi nekam nav it nekādas patiesības vērtības, ja viss principā un bez izņēmuma ir tikai ilūzija. Pat tas, ka tā ir ilūzija. Tas vnk ir ārprāts (jā - sliktā nozīmē).
Kā Jēzus Kristus apustulis Pāvils raksta vēstulē Romiešiem:
1:18-20 Jo Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un netaisnību, kas savā netaisnībā apslāpē patiesību.
Jo, ko par Dievu var zināt, tas viņiem ir atklāts: Dievs pats viņiem to atklājis.
Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties.
Tā arī ir. Mēs visi zinām, ka Dievs - pasaules radītājs un uzturētājs - pastāv. Mēs Viņu noliedzam tikai savtīgu, patmīlīgu iemeslu dēļ, lai par dieviem ieceltu sevi, un tieši to tu dari mēģinot melot, ka priekš tevis īstenība neeksistē, ka tu stāvi tam visam pāri un spēj ar kaut kādām pārdabiskām mūžības acīm izvērtēt, kas tad nu ir cienīgs būt par īstenību un kas - ne. Tā ir vnk muļķība. Stulbums. Augstprātība. Tāds garīgais kretīnisms. Faktiski tas kaitina vairāk par visu, tas ir kā tie bērni, kas "rotaļājas", skatoties acīs un melojot, kad tu zini, ka viņi melo. Turklāt jautājums ir absolūti svarīgs. Nav svarīgāka jautājuma debesīs vai virs zemes par to, kas ir Patiesība, kāds ir Dievs. Nav nekā svarīgāka. Un tādi kā tu to jautājumu speciāli sadirš, lai justos labāk par sevi. Tas ir vnk garīgais huligānisms - kā dauzīt logus dārgām mašīnām vai mājām, jo tev tādu nav.