Haruki Murakami "Dejo, dejo, dejo"
Romāna galvenais varonis (lasītājam jau pazīstams no Murakami iepriekšējā darba „Aitas medīšanas piedzīvojumi”), savu pazudušo draudzeni meklējot, ierodas kādā viesnīcā un nokļūst dīvainā pasaulē. Tur viņš iepazīstas ar Aituvīru, kas māca viņam deju soļus. Un cauri bāru apmeklētāju sarunām, austrumu gudrībām un amerikāņu banalitātēm izkristalizējas atziņa: nevajag vienmēr visam meklēt racionālu izskaidrojumu. Ja esi pazaudējis visu, „...vienkārši dejo, neapstājies, dejo!”.

Viens no mūsdienu vispopulārākajiem un savā dzimtenē Japānā vispretrunīgāk vērtētajiem rakstniekiem Haruki Murakami (dz. 1949) jaunībā aizrāvies ar politiku un rokmūziku. Pirms sāka rakstīt, viņš vairākus gadus vadīja nelielu džeza bāru. Murakami pirmie prozas darbi parādījās XX gs 80. gados, un kritiķi tūlīt sāka lauzt šķēpus par viņa literāro darbu žanru un stilu.

Taču visi ir vienisprātis, ka šī japāņu rakstnieka darbi ir pārpilni ar kaut ko netverami austrumniecisku, kaut gan viņa varoņi ēd nevis suši, bet hamburgerus, čipsus un snikerus un sakē vietā dzer alu, dzīvo putekļainās pilsētās, savu dzīvi pavada bāros un makdonalda tipa ēstuvēs un mitinās netīrās viesnīcās...

Haruki Murakami romānu „Dejo, dejo, dejo” (472 lpp.) no japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere.