Uz latviešiem varbūt varētu atteikties princips "nekliegt, ka kaut kas ir *nepareizi*, ja nezini kontekstu"?

Piemēram, šāda rindkopa:
Katru druvu veido mazas vārpas. Katru egli veido daudzas skujas. Visas lielas lietas veido mazas lietas kopā.

..šeit tas teikums ir normāli saprotams (neveikls vārda "lietas" dēļ, bet ne sintakses dēļ), kamēr, piemēram, sintaktiski pierastākais teikums "Visas mazas lietas kopā veido lielas lietas" šajā kontekstā nebūtu saprotams.

Tādi "pareizības" likumi iz sērijas "es nesaprotu, značit visi nesaprot, značit nepareizi" eventuāli samazina valodas iespējas reālajā lietojumā.
Iespēja mainīt vārdu kārtību, ja nepieciešams, dod daudz vairāk iespēju tekstā paust intonāciju ("es spēru bumbu" vai "bumbu spēru es" ir intonatīvi dažādi teikumi, un tas ir pateikts, neieviešot liekus vārdus), veicināt skaidrību ("es, vecais akadēmiķis, kas desmit gadus stāvējis studentu priekšā, spēru bumbu" ir mazāk saprotams nekā teikums "bumbu spēru es, vecais...") un ir ļoti svarīga dzejā un poētiskā prozā.

Tātad - ja tu gribi spriest par saprotamību un pareizību, paprasi kontekstu.