Nu, labi, mērce. Fiksā.
Atkausē garneles, to zupu nelej laukā, bet uz pannas. Vēl labāk, ja ir kāda bundžiņa garneļu savā sulā, tad to zupīti arī izmanto. Var lietot arī gliemenes, bet tikai un vienīgi savā sulā, nekādā gadījumā marinādē.
Pievieno kādu, tipa, "kausēto sieriņu", var drusku salda krējuma arī. Visu to izkausē. Ja grib, var likt nomizotus tomātus vai drusku tīrās tomātu pastas (nekādā gadījumā nekāda veida kečupu). Beigās pieliek garneles, kuras tikai noved līdz vārīšanās temperatūrai, nedrīkst vārīt - paliks sausas. Tad pieber labi daudz svaigu diļļu.
Ja grib asumu, tad to no vāja līdz ļoti stipram var regulēt ar čilli pipariem. Tīriem. Bez "piegaršām".
aj, nu ir vēl desmitiem variantu. galvenais, skatīties, lai garšas sader. tomāts dod tikai svaigu skābumu (jā, protams, ja nelieto tomāti, var piespiest drusku citrona sulas, bet var arī pavisa bez skābuma, tas atkarīgs no gaumes), bet jāizvairās lietot jebko ar izteiktu, specifisku garšu vai smaržu, kas noēd pašu garneļu garšu un smaržu.
var vispār bez jebkādiem krējumiem vai sieriņiem - tikai tomātu pastā un savā sulā. var arī tikai atkausēt sviestā uz pannas (nevārīt!) un pārbērt ar dillēm.