Ū, kā man garšo tai zupas. Tikai es laikam nelieku klāt čilli, bet karija pastu, dzelteno. Visas pārējās sastāvdaļas apmēram tās pašas. Agrākos laikos mēdzu vārīt vienā reizē daudz daudz ļoti stipra vistas buljona, no spārniņiem, piemāram, un rīklēm. Tos spārnus un rīkles pēc tam pamet suņiem. Un tad to buljonu var sadalīt porcijās un glabāt sasaldētu laedusskapī, lai tad, kad uznāk iekāriens uz zupiņu (nav jau obligāti pat Tai, arī jebkurai biezeņzupai vistas buljons būs labs pamats), var izņemt, atkausēt un lietot.
Man tomēr vislabāk patīk, ja zupā liek sēnes. Vai vistu UN sēnes. Man patīk pabieza Tai zupa. Nav jau jāturas pie vienas stingras receptes, es par galvenajām sastāvdaļām bez buljona paša nosauktu kokospienu, ingveru, karija pastu, zivju mērci, citronzāli. Jā, un skābumam, protams, laimu vai citronu, labāk laimu. Pārējo var variēt, likt iekšā biezumam, ko sirds kāro, tikai jābūt garšas izjūtai, tas nozīmē - jau iztēlē noprast, kā kas ar ko kopā garšos.

Par biezeņzupām - nu, tās nav nekāds brīnums, protams, - bet zinu, ka daudzi gatavo savādāk. Manējās nav treknas. Piemēram kartupeļu-puravu zupa ir lieliska: sagriež kubiņos kartupeļus, ripās puravu kātus, katlā mazliet, nu pavisam nedaudz sviesta un drusku ūdens, kādi 3 cm, ne vairāk. Un apsautē. Dārzeņiem nav jābūt galīgi mīkstiem, pietiks, ja var iedurt dakšu. Tad pievieno drusku vistas buljona un ar vienrocīgo mikseri (tādu iesaku iegādāties katram, jo aiztsāj veselu kombainu) sakuļ biezeni, buljonu liek klāt pēc gaumes, cik biezu to zupu grib. Var drusku pievoenot kādu no indiešu garšvielām, un pasniedzot uzmaļ virsū svaigus melnos piparus.