Īsais budisma pamatu kurss čaiņikiem - 1. daļa
Pirms paaris gadiem kaadam pokemonam uzrakstiiju referaatu par budisma pirmssaakumiem un pamatnostaadneem, ij iedomaaju, ka ljaudiim, kuri nu nekaa nav lasiijushi par budismu, mosh noder. Zinu, ka pats nejeedzu, ij luudzu vieteejos Cibas guru mani ar akmenjiem taapeec nenomeetaat, bet tikai iecietiigi pasmaidiit. :)

VI gs.p.m.ē. sākumā Ziemeļindijā pastāvēja 16 nozīmīgas valstis, kurās visās, izņemot Vridži, bija monarhija (Vridži bija oligarhiska cilšu konfederācija ar liččhavi cilts aristokrātiju vadībā). Ap 518.g.p.m.ē. daļu Ziemeļrietumindijas gar Indu iekaroja Darijs I, un tā tika iekļauta Ahamenīdu lielvalstī kā satrapija. Visu Ziemeļindiju uz austrummiem no Indas bija pārņēmis savdabīgs karojošo valstu periods - notika cīņas gan ar persiešiem, gan indiešu valstu starpā par dominanti reĀionā.
Ir diezgan loģiski, ka šādos juku un vardarbības pārpilnos laikos, kad cilvēks savu dzīvi uztver kā īpaši nestabilu (nemitīga varas maiņa, tradicionālo vērtību un dzīvesveida izšķobīšanās, nemitīgi karavīru vai laupītāju uzbrukumi utt.), rodas pateicīga vide izmaiņām domāšanā un reliĀiskām reformām. Nav brīnums, ka tieši šajā laikā Ziemeļindijā dzima divi fundamentāli reliĀiski filozofiskie virzieni - džainisms un budisms - kuru dibinātāji bija kšatriji (gan džainisma pamatlicējs Mahāvīra Vardhamāna, gan budisma pamatlicējs Sidhārta Gautama Šakjamuni bija no kšatrijiem - karavīru kastas). No otras puses, Indostanas pussalas aizvien lielākā iesaistīšanās starptautiskās tirdzniecības apritē radīja nouveaux riches kastas, kuru locekļiem bija pietiekami līdzekļu un brīva laika domāšanai (ir vispārzināms, ka pirmie Budas skolnieki bija “jauni vīrieši no labām ģimenēm”).
Sidharta Gautama Šakjamuni (burt. Gudrais Gautama no sakju cilts), Kapitalavastu valdnieka Šudhodanu dēls, dzīvojis aptuveni laikā no 566. līdz 476. gadam (vai 563.- 473. g.p.m.ē.) un rosījies Indijas ziemeļos un Gangas augštecē.
Ir skaistas leģendas par viņa bezrūpības un skaistuma caurstrāvoto bērnību un jaunību, kas pavadītas tēva pilī, pilnīgi izolēti no pasaulīgām rūpēm. Par to, ka, piemēram, svētkos aukles atstājušas viņu mazu sēžam zem jambas koka un atgriezušās vēlā pēcpusdienā - citi koki jau metuši ēnas uz otru pusi, bet jambu lapotne metusi ēnu pār mazo Gautamu... Reiz, kad viņu aiznesuši uz templi, dievību tēli godbijīgi noliekušies viņa priekšā... Skolā viņš esot pārsteidzis visus ar savām zināšanām utt. Taču, pilnīgi negaidot, viņš ieraudzīja četrus dzīves aspektu iemiesojumus: sirmgalvi, slimnieku, līķi un askētu, kas lika viņam saprast, ka dzīvē ir arī ciešanas. Tas modināja Gautamā patiesības un atbrīvošanās no ciešanām ceļa meklējuma alkas.
Skaidrs, ka tās ir tikai leģendas, kam ar vēsturisko patiesību maz kopīga - visos laikos cilvēki ir idealizējuši praviešus, kuriem ticējuši, meklējuši to dzīvesstāstā ko neordināru, kas paustu to izredzētību no pirmās dzīves dienas. Nav šaubu, ka viņš kā ievērojamas kšatriju dzimtas pārstāvis guva savam stāvoklim atbilstošu izglītību gan karamākslā, gan politikā, gan literatūrā, gan reliĀijā. Audzināts un dzīvojis kā karavīrs un valstsvīrs, Gautama jau no mazām dienām lieliski apzinājās gan to, ka dzīvē ir daudz ciešanu, gan to, ka esošā sociālā iekārta ir visai tālu no pilnības. Visticamāk, ka filozofijas virzienā viņu pamudināja iet tieši politika - mazas, formāli suverēnas valstiņas valdniekam nemitīgi nācās meklēt kompromisus, sabiedrotos, baidīties no lielāko kaimiņu iebrukuma, izmisīgi gādāt par pavalstnieku labklajību, bet būt atkarīgam no tirgotāju korporācijām utt. Pie tam bez kādas reālas iespējas sasniedzamā laika periodā ko mainīt. Drīzāk tieši šie dzīves aspekti, ar kuriem Gautama sastapās kopš bērnības, lika viņam noticēt šādas dzīves bezjēdzībai, nolemtībai, un meklēt atbrīvošanos no tā visa nevis ārpasaulē, bet sevī pašā.
Atcerēsimies, ka tā laika maza provinces valdnieciņa rezidence nebija daudz lielāka par vidusmēra Vācijas muižiņu, un pilnīgi izolēt princi no ārpasaues vienkārši nebija iespējams. V.P.Vasiļjevs ne bez pamata iet vēl tālāk, norādot, ka Gautama bija nevis pēc paša gribas uzsācis meža vientuļnieka un filozofa dzīvi, bet gan apstākļu spiests, jo valdnieka Virudhakas karaspēks esot sagrāvis Kapitalavastu valstiņu un iznīcinājis praktiski visu sakju dzimtu. Tā kā pat tīri vizuāli Buda nevarēja būt tāds omulīgais resnītis, kādu to attēlo budisma tradicionālā ikonogrāfija, bet gan rētām klāts un daudz dzīvē redzējis, visu zaudējis jauns karavīrs.
Kā vēsta tradīcija laikā no 536. līdz 532. gadam Gautama pameta sev ierasto pasauli, Āimeni (sievu un dēlu), dzimteni un devās meklējumos - kā ubags un askēts klejoja pa Ziemeļindijas ceļiem, no viena skolotāja pie otra (mācoties pie tādām jogas autoritātēm kā Alara Kalama, Udraka Ramaputra u.c.), meklējot risinājumu. Viņš nodevās askēzei, gremdējās apcerē, izmēĀināja vienu pēc otra visus tā laika indiešu domas virzienus, taču nekas neliecināja, ka iespējams rast absolūto patiesību. Apskaidrība nāca negaidot.
Vīlies septiņus gadus meža vientulībā, meditācijā un askēzē, Gautama atmetis šos savus neauglīgos pūliņus, labi paēdis un apsēdies zem koka, lai atslābtu, ne pēc kā saspringti netiecoties. Viņš rimti prātojis par to, kāpēc cilvēki savā būtībā nav laimīgi, kāpēc pēc laimes brīžiem nāk vilšanās, kas dara cilvēku nelaimīgu, un viņš atkal kā apmāts tiecas pēc laimes? Par šajā noslēgtajā lokā iesaistīto, un tikpat nelaimīgo Gautamu - cilvēku ar vārdu, dzīvesstāstu, lomu sabiedrībā, dēlu, vīru, tēvu, ar atmiņām, cerībām, pienākumiem. Bet tas viss taču ir tikai izdomāts! Tā ir tikai loma, maska, ko mēs vairāk vai mazāk brīvprātīgi esam uzņēmušies, dzīvojot, sadzīvojot kopā ar citiem cilvēkiem. Savā dziļākajā būtībā, bez šādiem mākslīgi radītiem uzslāņojumiem, viņš ir ne tikai patiesību meklējošs eksprincis, bet kaut kas daudz lieliskāks par to! Patiesā “es” būtība atrodas ārpus šīs lomas, ārpus sāpju un laimes dualitātes, pat ārpus telpas un laika, ārpus dzīvības un nāves, jo šos jēdzienus izdomājis cilvēka prāts! Kā vēsta leģenda, viņš tā sēžot pavadījis visu nakti, ieslīdzis transā, līdz beidzot iemirgojusies rīta zvaigzne, uz kuru viņš jau raudzījies nevis kā patiesību meklējošais Gautama, bet gan jau kā Buda (sanskr. buddha - apskaidrotais, pamodušais).
Buda bija aptuveni trīsdesmit piecus gadus vecs un savu turpmāko dzīvi viņš veltīja atklātās patiesības sludināšanai (galvenokārt klejojot Gangas vidusteces valstīs Magadhu un Kosalu). Pirmie viņa skolnieki bija pieci tā bijušie biedri - meža askēti -, tad pievienojās gan cilvēki, kuri neatteicās no pienākumiem pret sabiedrību, gan tādi, kuri vēlējās atteikties no laicīgās pasaules, lai visu savu dzīvi veltītu apskaidrības sasniegšanai. Tā radās budistu sangha (burt. sapulce; sākotnēji tā sauca visus Budas skolniekus, vēlāk - tikai mūku kopienu).

Viņa mācības - darmas (sanskr. dharma) - pamatā ir tikai četras elementāras, taču ģeniālas patiesības:
1) Cilvēku dzīve ir pilna duhkas.
Jēdzienam duhkha (pali valodā: dukkha) budismā ir visai izplūdusi nozīme. Parasti to tulko kā ciešanas, taču tas ir visai neprecīzi, jo tā nebūt nav tikai fiziskas sāpes. Duhkha ir psihes emocionālo stāvokļu diapazons, kas ietver sevī gan urdošu sajūtu par dzīves nepiepildītību, aizslīdošo mirkļu un notikumu netveramību, kas kā ūdens līst cauri pirkstiem, gan fiziskas un emocionālas sāpes ko zaudējot.
Cilvēki pārvērš atmiņas par tagadni un dzīvo nemitīgās nākotnes gaidās, nemākot un nespējot reāli dzīvot, visu šodienu nepakārtojot nākotnei. Velta cenšanās noturēt pagātnes skaistākos mirkļus. Sāpes, zaudējot panākto, to, kam esam pieķērušies. Rezultātā - vēlmju neatbilstība iespējām, pastāvīga nepiepildības un neapmierinātības sajūta, sapņi bez seguma, nemitīga tiekšanās uz nākotni, kurā it kā kaut kas būs labāks (bet, kad šī nākotne pienāk, nekas nav mainījies).
Pie tam šobrīd, kad mums, tiek piedāvāts visai plašs dzīves aizvien straujākā virpuļa sniegto nepārtraukto iespēju spektrs (sākot no TV “ziepju operām”, popmūzikas, sporta līdzjušanas, jaunumiem politikā un aizmirstības darbaholismā vai narkotikās), tas uz brīdi itin labi palīdz aizmirsties. Taču tikai uz brīdi. Cilvēks var iegūt lielāku dzīvokli vaai jaunu auto, bet vai kredīta atmaksai veltītā pārstrādāšanās ilgus gadus ir tā vērta? Šī izvairīšanās, šī “galvas bāšana smiltīs” neko nemaina, lai cik bieži mēs to nedarītu - izvairoties no viena veida ciešanām, cilvēks neizbēgami sastopas ar citām: atsvešinātību, vientulību, neirozēm, uzvedības pataloģijām, dzīves bezmērķību.
Dzīve ir pārāk skaista, lai to pavadītu, kaļot nākotnes plānus.
2) Ciešanām ir iemesls, triša (sanskr. trišna).
Vienkārši maldi un alkas, jeb nepareiza vērtību prioritāšu skala. Tā ir maldīga pieķeršanās cilvēku apziņā definētajai pasaulei, centieni identificēt sevi ar kādu sociālo lomu sabiedrībā, īpašībām vai prasmēm. Trišas pamatā ir avidja - sevis, savas patiesās būtības neapzināšanās, neapjēgšana, ka subjekts un objekts patiesībā ir vienas medaļas divas puses; nespēja skatīt pasauli tādu, kāda tā ir, nevis priekšstatu izkropļotu.
Būtībā pasaule ir nesašķelts, dinamisks vienots veselums, bet prāts tos saskalda atsevišķos, statiskos fragmentos, ar kuriem tad mēs cenšamies intelektuāli un fiziski manipulēt. Cilvēkus tik lielā mērā pārņēmusi viņu pašu vēlmju un iedomu radītā pasaule, ka aiz šī priekškara viņi vairs nespēj saskatīt reālo pasauli, savu vietu tajā un savu patieso būtību. Pastāv “es” un viss pārējais. Tas noved pie konflikta un sāpēm, jo “es” kā subjekts nespēj kontrolēt objektu bezdibenīgos plašumus, pret kuriem tas nostājies.
Cilvēki cenšas pārveidot pasauli atbilstoši savām vēlmēm un priekšstatiem, regulēt tās norises atbilstoši saviem teorētiskajiem pieņēmumiem. Viņi nemitīgi cenšas realizēt savus plānus un ieceres, un ir nesaprašanā un nelaimīgi, ja tie izjūk un nepiepildās. Bet, ja tie piepildās, cilvēki jau tiecas uz nākošo mērķi. Šāda dzīve ir līdzīga nemitīgam amoka skrējienam vāveres ritenī, neļaujot apziņā ienākt mieram un līdzsvaram. Šajā sadzīves ritenī - sansarā - tiek samalta cilvēka dzīve, neļaujot viņam apjēgt pašam sevi, neļaujot dzīvi izdzīvot pilnvērtīgi.
3) To iespējams pārtraukt (pali - nirodh), no tā iespējams izvairīties, atbrīvoties, sasniedzot nirvanu (pali - nibana).
No sansaras kreņķiem var atbrīvoties, ja cilvēks pārstās krampjaini turēties pie sava prāta radītajām ilūzijām par to, kāda ir dzīve un pasaules kārtība, mainīs savu attieksmi pret pasauli. Apziņa, ka cilvēks ir universāla procesa daļa, pats savā būtībā buda, dara viņu brīvu un ļauj sasniegt nirvānu. Nirvāna (burt. apdzišana; apziņas stāvoklis, kuru nevar konkrēti definēt; brīvības, miera un svētlaimes stāvoklis, diametrāli pretējs mūsu ikdienas rūpju un stresa pilnajai dzīvei, kad “apdzisušas” ilūzijas, kaislības, nerodas to izraisītās ciešanas) ir psihes stāvoklis, kurā konkrētā pasaule, sociālās lomas un attiecības, viedokļi zaudē savas statiskās aprises, ļaujot cilvēkā ienākt askaidrībai, ļaujot uztvert pasauli tādu, kāda tā ir, nevis tādu, kādu to iztēlojas. Tas sākas tad, kad cilvēks beidz raudzīties uz viņam zināmajām dzīves izpausmēm kā vienīgajām iespējamajām, absolūtajām esības formām.
4) Pastāv astoņjoslu ceļš, kā to panākt:
1) samjag-drišti (pali - samma ditthi), jeb pareizi, taisni uzskati;
2) samjak-amkalpa (pali - samma sankappa), jeb taisna doma, tīra izpratne;
3) samjag-vak (pali - samma vača), jeb taisna, tīra, patiesa valoda;
4) samjak-karmanta (pali - samma ammanta), jeb taisna uzvedība, darbība;
5) samjag-adživa (pali - samma adživa), jeb taisns dzīvesveids;
6) amjag-vjāma (pali - samma vajama), jeb taisni centieni, piepūle;
7) samjak-smriti (pali - samma sati), burtiski taisnas atmiņas, jeb uzmanība, prāta nomierināšana apcerē;
8) samjak-samadhi (pali - samma samadhi), jeb taisna pašiedziļināšanās, apcere, koncentrēšanās.
Šīs dzīvesveida ceļa astoņas joslas tiek sadalītas trijās pakāpēs (divas joslas pirmajā un pa trim joslām abām pārejām): gudrības (pradžnja), tikumības (šila) un koncentrēšanās (samadhi). Visas šīs trīs pakāpes jārealizē vienlaicīgi. Protams, ja neizdodas ko no tā ievērot, nevajadzētu šaustīt sevi (un muļķīgas ir vēlāk radušās domas par elles ugunīm - dzīve sansaras ritenī pati par sevi ir elle). No kļūdām un nevarēšanas jāmācās, nevis strikti jāturas pie likuma burta, jo ļaudis tiecas uz morālo pilnību tieši tāpēc, ka tā šajā brīdī tiem nepiemīt.
Cilvēkam jākļūst maksimāli atvērtam pasaulei un patiesam, tā atjaunojot savu saikni un kopību ar to. Bez atvērtības, bez atvērta prāta nav iespējams mācīties, pilnveidoties. Nekad nevar zināt, no kuras puses nāks nākamā vērtīgā pieredze. Diemžēl daudzi, jau agri sastapušies ar sāpēm un vilšanos, nocietinās un līdz ar to neuzņem arī to, kas varētu viņus pārvērst vai tiem palīdzēt. Atvērtība nenozīmē būt pilnīgi modriem un vērīgiem, ne no kā nenorobežoties, nevairīties (it īpaši no nepatīkamā), neatteikties sastapties ar pasauli pēc kādiem citiem, ne tikai saviem noteikumiem. Tas nozīmē atteikties no tieksmes kontrolēt, bet gan būt gatavam bez pārsteiguma reaģēt uz izmaiņām situācijā. Bet jābūt arī reālistam - atvērtība nav naivums vai lētticība. Vidusceļš...
Sasniedzot šādu atvērtības un patiesuma pakāpi, mākslīgi regulējošas normas kļūst liekas, paveras neierobežotas individuālās izaugsmes iespējas. Taču tas nav individuālisms Rietumu izpratnē - individualitāte kā pašvērtība, pašmērķis, dzīves piepildījums, savas darbības un personas unikalitāte; tā nav sevis apliecināšana pretstatā apkārtējam. Tāpēc viens no centrālajiem aspektiem ir anātmana, jeb “ne-es” doktrīna. Lai dzīvotu un darbotos sabiedrībā, mums tiešām nepieciešams stabils “es”. Tomēr galējā analīzē “es” nav reāls. Tas ir tikai izdomāts vārds, abstrakts jēdziens, kuram ar realitāti nav nekāda sakara, bet kuru mēs esam izvēlējušies kā atskaites punktu. Tieši šis egocentriskais uzvedības modelis ir nonācis strupceļā - nespējot sevi realizēt kā individualitāti, tas piedēvē sev iedomātas spējas, īpašības un lomas, un identificē sevi ar tām. Iedomātā “Es” neatbilstība realitātei (ko cilvēks, par spīti pašsuģestijai, intuitīvi nojauš) kļūst par apziņas sašķeltības un pastāvīga psiholoĀiskā diskomforta cēloni. Buda mācīja, ka tieši šie iedomu modeļi ir tās važas, kas neļauj atraisīties cilvēku patiesajām spējām, izpausties to būtībai.
Dhammapadā (14. Budhavaga jeb Nodaļa par apskaidroto), ko piedēvē pašam Budam, teikts: “Grūti par cilvēku piedzimt un grūti ir mirstīgā dzīvi dzīvot, grūti ir īsteno mācību uzklausīt, grūti ir piedzimt starp apskaidrotiem. Prāta uzturēšana tīrībā, ļaunuma nedarīšana, labajam piederēšana, - lūk, Budhas īstenā mācība. Līdzcietība ir augstākā askēze, iecietība ir nirvānas kalngals, - tā sludina apskaidrotie. No tiesas, tas nevar būt svētvīrs, kas otram nodara pāri, tas nevar būt samana, kurš citam kaitē. Pāri nedarīšana, pašsavaldība, nezākāšana, atturība no ļauna un vientulība, kā arī mērenība un tikumam piederēšana, čaklums un pārdomās gremdēšanās - lūk, Budhas īstenā mācība. Pat zelta lietus neremdē kaislību. Gudrie zina: kaislība ir posts un ciešanas, - nav no tās labuma. Arī dievību cienīgas baudas neremdē kaislības, - tālab, to nojēdzis, Budhas māceklis meklē gūt prieku iegribu apsīkumā. Izmisuma dzīti, kur tikai nemeklē patverties civēki! Kalnos un mežos, un svētkoku birzīs, un svētnīcās. Tomēr tāds patvērums nemēdz būt drošs, - tāds, no tiesas, nav labākais: netiek no ciešanām vaļā, šeit atradis patvērumu. Kas meklē patverties Budhā, mācībā, kā arī svētvīru brālībā, tas bauda īstenu sajēgu, tas zina četras dižākās patiesības. Tas, no tiesas, jēdz ciešanu sakni, ciešanu iemantošanu, ciešanu pievārēšanu, kā arī astoņu posmu ceļu uz atbrīvošanos. Tas tad, no tiesas, ir drošākais patvērums, tas tad ir labākais, - katrs, kas tādu patvērumu ir guvis, no ciešanām atbrīvojas.”
Buda nerunā par ticību Dievam, dvēseles nemirstību, netiecas pēc pēcnāves dzīves un debesu valstības - dievišķa ir pati pasaule. Budisma literatūrā vēdiskās dievības - Indra, Brahma, Jama u.c. - kļūst par apskaidrotā, budas, pielūdzējiem. Mirstot, Buda sacīja savam skolniekam Anandam: “Esiet paši sev gaismekļi, tikai uz sevi paļaujieties.” Budisms neinteresējas par visa esošā sākumu - šī problēma tam vienkārši neeksistē. Reiz kāds esot Budam jautājis: “No kurienes viss radies, no kurienes mēs esam nākuši un kurp dodamies?” Buda esot atbildējis: “Kāda tev daļa - no kurienes? Padomā labāk par to, kas tev vajadzīgs šodien. Tu ļoti ciet, nedabū, ko vēlies, nespēj noturēt, ko iegūsti, tavas ilgas neapmierina tas, kas tev ir. Visa tā dēļ nav gala tavām ciešanām. Būtu labāk padomājis, kā darīt tām galu.” Budismu pamatā nodarbina pati dzīve tieši šeit un šajā brīdī... ko darīt, lai cilvēku vairs nenomāktu rūpes un ciešanas. Tikai ar laiku būtisku vietu šajā mācībā sāka ieņemt no vēdiskās kultūras pārņemtā doma par neesamību jeb tukšumu /šunja/ kā visa esošā pirmavotu, ātmanu kā “galīgo realitāti”, utt.