no manis tek upes
kā aklas čūskas mūžīgi stiepjas

no manis tek upes
ūdens sen jau ir palicis sāļš
šeit neviens nedzīvo

no manis tek upes
likteņupes un svētupes
nāc mazgāties nomazgā sevi tukšu
lai tavā vietā nāk atspulgs

no manis tek upes
tu brīnies
kā tik daudz ūdens var satilpt
tik mazā traukā

no manis tek upes
simts gadus tās tek
krasti ap tām nosviluši kaili

no manis tek upes
labāk nebrien tām pāri
atvari tumši milzt straumju dzīslās

no manis tek upes

01101011 01100001 01101101 01100101 01100101 01110010 00100000 01101111 01111010 01101111 01101110 01110011 00100000 01110110 01101001 01110010 01110011 00100000 01101101 01100001 01100001 01101011 01101111 01101110 01101010 01101001 01100101 01101101 00100000 01110011 01101110 01100001 01110101 01111010 01101000 00001101 00001010 01110100 01110101 01110010 01111010 01100101 01101101 01100101 01110011 00100000 01110011 01101011 01110101 01100100 01110010 01110101 00100000 01110100 01100001 01101011 01100001 01110011 00100000 01110011 01110100 01100001 01101001 01100111 01100001 01100001 00001101 00001010 01101011 01100001 01101011 01101010 01101001 01110011 00100000 01110011 01100001 01101110 01100100 01100001 01101100 01100101 01100101 01110011 00100000 01110101 01101110 00100000 01110000 01110010 01101001 01100101 01100100 01100101 01110011 00100000 01100111 01101100 01100001 01110101 01111010 01101000 00001101 00001010 01101011 01100001 01100001 00100000 01101111 01100111 01101111 01110100 01100001 01100001 01101010 01110011 00100000 01101101 01110101 01110101 01111010 01101000 01110011 01100101 01101110 01100001 01100001 00100000 01110100 01100001 01101001 01100111 01100001 01100001

Manos matos iemeties Staļins
un nikni kūpina pīpi, kuldamies trejdeviņi
man boksējas matos kompartija
ar dūrēm sarkanām,
domas jauc un pārliecina par savējām,
Ļeņins metas pa vidu
starp rūsganu Marksu un Staļina dzelžaino seju
Josifs velk kārtīgu dūri pa Iļjiča sauļoto vaigu.
Nogāžas lejā pa trepēm no kremļa,
nokrīt no mauzoleja,
Staļinam izkrīt pīpe un trāpa Engelsam sejā,
Un boļševisms visam tam pāri
nikns par bezdarbu gauso
izpīpē prīmu, dzer šņabi, un vīnu dzer sauso.
Matos man karavānas,
Mitras, Šambalas, Prānas,
Tao un Mao un Dzjudo, kakao,
no tālākiem Kamčatkas krastiem
pretī līdz Liepājai,
es plīvojos sarkanā vējā,
es pievelkos regulāri,
man veseli, sarkani vaigi,
bet komunisms visam iet pāri...

veltīts

par to ka vēlos tevi iepazīt ik rītus stāstu garāmgājējiem
arī tam pusmūža vīrietim kurš vienmēr izlaiž pastaigā kuci
bet pats atslienas pret laternas stabu un skaita meiteņu stilbus
viņam līdzās smēķējot saldēju pirkstus bet atmetu jau pēc trešā dūma

man nekad nav paticis pārāk kaltē rīkli un mēli pārāk maz sūruma
nonāk līdz sirdij ko naktīs mēdzu iemest ūdens glāzē kā jau protēzi
lai atvilgst un netraucē skaitīt mantru ka nemūžam ne par kādu samaksu
es nepielaidīšu tevi sev klāt mans klavieru skaņotāj

(kurš vienmēr atvāž vaļā un izjauc pa stīgai pa taustiņam vien)

Atkal paceļas zeme uz augšu.
Izlien no tās viens nags.
Es to par pavedēju saukšu,
Viņš jau nu nebūs tas, kurš zags.
Viņš noklapēs ar acīm kā ar pogām,
Aizņemsies, un pazudīs.
Nevajadzētu rasties slogam.
Rūķīties to pēc tam atradīs.

Atradīs.
Atgriezīs vietā.
Un atkal no zemes izlīdīs nags.
Atkal tumsā nozibsnīs viņa pogainās acis.
Un diennnakti neēdis, viņš nomirs. Klaks!

Vairs nevar.
šodien 03:49


Vairs nevar klusu čukstēt,
vajag skaļi kliegt!
atkal, liekas, tuvojas laiks,
kad jūras asinīm pietecēs,
kad sarkanas būs pat papardes,
kad miljards mīļo bez vīriem būs,
un bez tēva paliks bērni,
ak, Dievs - pasaki man jel,
vai Tev mūs muļķu nemaz nav žēl?

Bet muļķiem muļķi vadoņi,
muļķiem muļķu karš.

Bet mūsu daudz,
un nekad jau visi nenomirsim,
slēpsimies aiz rozā brillēm,
aizmuksim aiz horizonta,
tur, kur nav vēl cilvēcei kurts sārts,
bet, ak Dievs - kā tā nācās?
ka pat horizonts jau kļuvis sārts?

Bet mēness apspīdēs kapus,
krusti metīs melnas ēnas,
un cilvēki ausīs saspraudīs tapas.

Vēsture pa spirāli iet,
dažreiz iet,
bet dažreiz - mīl skriet.

Sadegot liesmās teici sev -
mīlu, mīlu, mīlu, mīlu,
sevi protams.

Sirds pelnus, aizpūš,
vientuļš vējš un smejas,
jo mīli, mīli, mīli, mīli,
sevi, protams.

Citus mīlēt nav laiks.

Tai tumsai ir acis - jums saka,
bet jums jau vienalga,
jūsu pēc varēja teikt, ka saule spīd,

pat skudra mežā man teica,
ka to neskar sacītais,
tumsai ir acis, pakalniem acis,
summa, vai starpība kāda?

nepārdod mani par pussmaidu,
nenovelc ar skatienu ādu pār acīm,
nevajag, žēli Tu lūdzies,

bet par vēlu jo jums jau vienalga,
ka saka - Tumsai ir acis,

gribēja pateikt vēl - tumsai ir acis,
rokas, kājas, sirds un bail,
bet noģērē tumsa ar aizlauztu skatienu,
tumsā tumsas acis kā ugunis gail.

Privāto dzīvi lasīja un lasīs,
taču kristālu pa gabalu ne visi pazīs
un ne visi dimantu atzīs,

Ne visi spēs pēc vēja noteikt,
kur dziļākais ūdens,
kur seklākais krasts,
vai pirātu karogs ir uzvilkts mastā,
vai Sibīrijas mēris ir pienācis pastā,

Tāpēc kristālam tuvāk vajag iet,
dimantu atpazīt un pēc tam riet,

kājās bāzt ūdeni vaj'g,
lai saprastu, kur dziļāks ir tas.

Pa gabalu grūti ir pateikt,
vai spīd bākuguns krastā,
vai tā malduguns neparastā...

Tu, prostitūta sirds,
beidz par smaidu ar visiem pīties.

Kamdēļ Tu vilki mani purvā?
Tikai par smaidu Tu pārdevies,
Un gāji ar viņu mīlēties druvā...

Tu, prostitūta sirds!!!

skatuves galā,
klauni cieši dejo,
viens otram līdz,
tie smaida,
tie rēc,
tie cieš,
tiem sāp,
bet tie tikai klauni,
tie pasmaida un tu smaidi līdz,
tie palēkā,
tie pietēlo,
tie nevar aizmirst it neko,
kā cigaretes dūms,
tik ilgs tiem prieks,
kā putni debesīs,
tie vēlētos būt,
tur debesīs nav jātēlo,
tur mākoņos nav naida,
tur visapkārt nav briesmu,
tur sapņi viņus gaida,
bet tie tikai klauni,
mūžam priecīgie un laimīgie,
lūpas tiem smaida, bet acis asarās mirkst,
tie ievelk tevi dejā,
un tu dejo līdz,
jo tie tikai klauni,
neviens viņus izzūdam nemanīs....

Kādus vārdus trīs?
Vai varbūt tikai trīs,
Rindas, haikās tīt?

Tad līksmosim, svinēsim, tostosim šo
dzīvi tik svarīgo, bezjēdzīgo;
vai simts vārdu līksmības atsvērt maz spēs
trīs vārdus patiesas atklāsmes?

Tātad Tu tici, ka prieks
Nav spējīgs sevi tērpt vārdos
Jo skumjas savērpt rindās ir nieks!
Aij, kamdēļ es te ārdos -
Kam prieka maz un smaidīt liedz spīts,
Tas nespēs priecāties man līdz!

Es ticu visam,
Es visam ticu un nekam,
Es ticu aboslūtai laimei,
Es ticu priekam patiesam,

Bet nepārproti, salatētim nē,
Salatētim, ziemeļbriežiem,
Poličiem un meļiem nē,
Tiem es neticu ne nieka,
Nav tiem vietas pasaulē.

Nē, nudien, es tikai tā,
Tikai mazliet ampelējos,
Galu galā tēlos murgot
Vairāk sliecas sāpju vējos.

Es skumšu par dienām tām,
Kad ar mani runāja dzejā.
Un skumšu par šādām,
Kad metīs vārdus viens otram sejā.

Vai tiešām ikkatram ir dvēsele caura?
Vai tomēr caurausta bieza mūra?
Nevar būt, ka cibiņa sirds ir tik šaura
Ticu, ka vārdu katram ir vesela jūra!

osama, ak saki man,
Vai tiešām netici vairs Tu nekam?
Kur paliek tas skaistums, kas augšup ceļas?
Vai viss svētais kļuvis ir tik jēls?

Dažiem pa caurumiem dvēseles sienās,
Kur gaismai būtu jālejas cauri,
Gāžas vārdi jukuši dienās
Un vējo neprāta auri.

Lai vējo šīs dvēseles caurumotās,
Lai vējo, lai pievējo cibu,
Un rāda cilvēku neizlabotu,
Cilvēku salauztu, šķību!

Jā, atbildot uz neseno postu, gribētos nedaudz oponēt
Vai liekvārdība jau nekļūst par postu?
Kam muti mums virināt, kam vārsmās to tērpt?

Ir jauna kopiena mums radīta:
Kur muti vārstīt un dzeju bērt.
Te nav no svara - kāda tā pīta -
Un nejau mums cita mākslu svērt ;)