joprojām lēnā garā eju cauri pagātnes foto, tvītiem utt., lai veidotu savus memuārus. tikko iesāku iet cauri 2019.gada novembrim, kas bija viens no man fundamentālākjaiem posmiem manā dzīvē. man bija 18, un es biju neglābjami iemīlējusies vienā no tuvākajiem saviem draugiem, ar ko man bija pirmais skūpsts Kronvalda parkā, kamēr skanēja Tame Impala - Currents albums. man sāka veidoties gaume, piemēram, ļoti spēcīgi ietekmēja Berlīnes mūra 30. gadu krišanas gadadienas izstāde, kurā uzzināju par NSRD eksistenci. tas bija maģisks, bet arī sarežģīts laiks. jo dziļāk grimu mīlas straumē, jo realitāte sapratu, cik maz es sapratu. tajā pašā laikā gandrīz 7 gadus vēlāk es joprojām sapņoju par romantiku, kas ir kā saldenās 2000. gadu mīlas komēdijās. bet kas mīl, tas eksistē. un tas ir pats galvenais

esmu nomirusi un piedzimusi no jauna un līdz ar jaunās dzīvības pamošanos es jūtu, ka man nepieciešama jauna, tukša lapa. pārāk pieblīvēta šī dienasgrāmata ar to, kas vairs nav patiesība, ko vairs nepazīstu, ko negribu pārlasīt -- so to gribu bet -- vai nav savādi, it kā jau vienkārši burti uz balta fona, tāpat kā čatojot ar cilvēkiem -- it kā jau vienkārši burti, bet tu tomēr jūti, ka esi citā telpā, tās nav vienādas. šis lai ir kapakmens šim žurnālam, laiks jaunam. atā.