Dvēseles vēdlodziņš

Kaut kad sagribēju attaisīt Cibu, bet viņa - out of service. Laikam fjokla ar savu skaļo atpakaļatgriešanos kaut ko salauza :D Sabēdājos, ka liela daļa manas dvēseles, kas te ielikta, pazudīs nebūtībā. Gluži kā mana tīņu dienu fiziskā dienasgrāmata, ko nekādi nevaru atrast, un tagad nožēloju, ka neiznīcināju personīgi. Tajā rakstīju visu, bez filtra, tikai sev. Un vēl atceros, kā kūmiņš teica, ka sadzedzināja savas un es vēl pie sevis padomāju "ak dievs, sadedzināt? NEMŪŽAM!!!". Njā.

Nu vārdu sakot, Ciba atkal kaut cik darbojas, bet sapratu, ka te galīgi nav nekādas mūža garantijas, tāpat kā maniem blogiem, kas ir bijuši blogiem.lv, myspace.com, utt. Vesels lērums, kas zudis nebūtībā.

Sāku meklēt alternatīvas - un atradu jauku lietotni Diarium, ir gan uz app, gan datorā (datorā 15 eur mūža licence) un vēl var sinhornizēt ar mīļāko mākoņkrātuvi pēc izvēles. Tad nu brīvdienas pavadīju, pārkopējot manuāli katru savu Cibas ierakstu, no visiem žurnāliem (arī alter-ego :)). Sanāca absolūti negaidīts trip down the memory lane, gan par labām dienām, gan par sliktām, gan par to cik traks tīnis biju jaunībā. Maksimāliste :)

Un vispār ārprāts, sāku Cibu pirms 20 gadiem!!! :o

Un tā ir daļa no manis, tas, kas mani, līdz ar citiem dzīves notikumiem līdz šim brīdim, ir veidojis par to kas tagad esmu. Un ir labi, labi sanācis :) Man pašai prieks par to, kur esmu, un kā izaugusi - pat ja līdz šim brīdim vajadzēja vairāk gadus nekā es būtu vēlējusies.

Vārdu sakot, dublēšu ka šo ierakstu savā dienasgrāmatā, turpināšu meklēt savu veco, fizisko, un apsolīšu sev, ka rakstīšu biežāk. Nu vismaz reizi mēnesi - jo kā savādāk pēc tam pašreflektēt?

Gribu bezrūpīgas vasaras, kurās vienkārši vaibot ar kādu un klausīties mūziku, nu gluži kā šajā videoklipā. Un cik ļoti šie dziesmas vārdi ir mana Tēvreize:

Tā besī šitie manipulatori - uzdodu jautājumu Vai... uz kuru var atbildēt ar Jā vai Nē. Bet atbildes vietā saņemu - nu mēs te jau par to izrunājām (un nē tie mēs neesam es un tu)... Dude, vnk atbildi uz tiešu jautājumu ar tiešu atbildi :D Tagad dzīvos pārliecībā, ka atbilde ir sniegta, bet es ne jā ne nē tā arī nesagaidīju :D

Nolēmu, ka ir pienācis laiks uzspēlēt kaut ko jaunu (priekš manis ne jaunu vispār). Nolēmu pamēģināt Hogwarts Legacy - kā vakardien atceros kā spēlēju pirmo Harija Potera datorspēli, vicināju burvestības ar nūjiņu un meklēju visādus noslēpumus, skatoties uz diez gan kantainajām Hermiones un Rona sejām.

Diemžēl izrādās, ka mans dators nav diez ko ticis laikam līdzi, un ar manu vārīgo procesoru un videokarti arī jaunajā spēlē sejas ir viegli izplūdušas un miglainas, uzrakstus uz ceļa norādēm vispār izlasīt nevar :D Bet izskatās vareni - teritorija, kur skraidīt milzīga, stāsts aizrauj jau no pirmās minūtes (storytelling 10/10), bet tomēr nolēmu, ka gribētos izbaudīt spēli labākā kvalitātē, tā ka tagad ir projekts - apgreidot ko var apgreidot dzelžos. Pirmais solis - BIOS atjauninājums. Tagad jāatrod usb atmiņa, ar kuru instalēt (pirmās pasaules problēma) :D

Sēdēju Cibā, rakstīju un lasīju ierakstus, pavadīju naktis mIRC 118 serverī, čatojot ar visādiem dīvaiņiem un draugiem. Dažreiz pietika tikai ar niku uz ekrāna, un jau likās, ka tas cilvēks ir tuvāks par visiem, kas apkārt dzīvē. Winamps fonā visu laiku skanēja - playlistes tika sastādītas rūpīgi, dažādām noskaņām, un joprojām, kad dzirdu tās dziesmas, uzreiz atmet atpakaļ tajā laikā. Un ballītes. Trakās ballītes, smiekli, pārsteigumi, spontāni izgājieni. Satikšanās ar #mafija biedriem, cibiņiem un vēl visādiem citiem. Likās, ka mēs paši sev veidojam mazu paralēlo pasauli, kur viss ir iespējams.

Vasaras? Brīvība 100%. Ej kur gribi, dari ko gribi - nekādu kredītu, nekādu lielu atbildību, nekādu grafiku. Pēc sajūtas. Draugi, izbraucieni, sarunas uz soliņa visu nakti līdz rītam. Tāda dzīves garša, kas paliek atmiņā uz visiem laikiem.

Ar šodienas zināšanām, gribētos, lai kaut kas no tā prāta būtu bijis arī toreiz. Varbūt būtu sasniegusi vairāk. Bet no otras puses – tieši tā bezrūpība un tas vieglums bija tas, kas padarīja 2006. gadu tik neaizmirstamu.

Nejauši uzgāju Orbital – Halcyon and On and On. Tik daudz pagājuši gadi, kopš pirmo reizi dzirdēju šo dziesmu. Pirmajās taktīs viss atgriezās – sajūtas, atmiņas, tie brīži, kad dzīve šķita bezgalīga un pilna iespēju. Dziesmas nosaukums arī diezgan trāpīgs, lai aprakstītu sajūtu "often used to describe an idyllic time in the past that is remembered as better than today". Mierpilni, laimīgi, zelta mirkļi, kas šķiet tik perfekti, ka gribas pie tiem atgriezties. Šī dziesma ne tikai atgādināja tos laikus, bet arī precīzi nodefinēja sajūtas, kuras nāca līdzi – nostaļģija ar pateicības pieskaņu. Ir savādi, cik ļoti viena melodija var tevi pacelt un vienlaikus likt apzināties, ka laiks ir pagājis.

Pirmo reizi dzīvē rakstu uz mehāniskās klaviatūras. Dikti jocīga sajūta! Vēl nesaprotu, vai patīk labāk kā membrānas klaviatūras vai nē. Pogas liekas mazākas, kaut vajadzētu būt ISO standarta izmēram.

Nekas tā nesabojā prieku par salasītajām gailenēm, kā piesūkusies ērce.

Man laikam DNS ir iekodēts gribēt to, ko nevar dabūt.

Nedaudz kaitina, ka daži cilvēki mēdz dzīvot manā galvā "rent free".

Baby, you give me a feeling
Some people calling love
That's what I feel when I'm with you
That's what I feel when I'm with you
Hold me tight

Pirmā darba diena pēc atvaļinājuma, gribētos kādu adaptācijas dienu :)
Nezinu, pat no kura gala ķerties klāt.

Gribu vienkāršu, bet labu dzīvi.
Kamīns un kaķis būtu lielisks bonuss.

Laikam pats svarīgākais dzīves jautājums - kā tikt galā ar bailēm?

mako bija Cibas sirds un dvēsele. RIP

We sway in and out of golden rays
So deep waves, we're alright
But we stay floatin' in at the edge
In thе sweet space, we're alright

LTV ziņu dienesta dokumentālā filma "Netīrā zona"

Šogad battlepass ir dārgāks, bet vai čempionāts vispār notiks, neviens nezin.

Trāpīts desmitniekā: ( ... )

Tātad man ir 20 līmeņa warlocks un es nevaru atļauties nopirkt spējas, jo nauda notērēta lidojot no punkta A uz punktu B :D