Aij, būšu Pikačū.
rakstam kopā. kas turpinās? pa rindkopai no jums, tautieši. atbilstošāko noteikšu pats ;)


Plati ieplestām acīm, trīcošiem locekļiem es sēdēju vecajā baznīcā, paslēpies aiz mācītāja kanceles. Gribējās, lai tas būtu sapnis - pēkšņi pamosties kaut kur pavisam citur, ieelpot rīta gaisu, noskūpstīt savas nakts karalieni. Vai varbūt vienkārši iziet ārā, pārsteigt sekotājus ar savu parādīšanos un, izmantojot apmulsumu, izdzīvot. Taču viņu bija tik daudz.. Aiz loga bija dzirdami naida kliedzieni, zobenu šķinda. Pūlis kāroja manis, manu asiņu, manu sāpju. Caur manām ciešanām tas cerēja šķīstīties no visas dzīves grēka, caur manu nāvi atdzimt, radīt sev nākotni, man to atņemot.