diezgan novēloti, bet kas jādara - jādara :)
Tātad, kā tad īsti tur Rojā bija - nu tā, īsos vārdos runājot. Pāris mani svarīgākie atskaites punkti, hronoloģiskā secībā - Lorda nokaitināšana aizguļoties un pēc tam pirmo reizi mūžā pieņemot viņa palīdzību fiziskā darbā, man tiek uzdāvināts cukurs, autobusa šofera nokaitināšana ar jautājumiem par tādu neeksistējošu pieturu kā Ķirķrags, patstāvīga priesteru manis ķircināšana sakarā ar manu politisko nostāju, vecmāmiņas kotletes, sniegains ceļš uz mājām, iereibušais toties ārkārtīgi izpalīdzīgais strādnieks Juris kurš nevarēja saprast kā man var būt divpadsmit gadu, aizsalušās jūras dziļuma mērīšana uzvedot ainu no "Nāves ēnā"/"Dullais Dauka", Doriana virspriestera biedējošā līdzība ar manu tēvu, diendusa kas aizvietoja grūto dilemmu ko labāk palasīt - par templiešiem vai StarTrek, miegains ceļš pēc iztrūkstošā/aizgulējušā astotā viesa, ūdenspīpes guru sacensība/sāncensība ar vakara gaitā arvien izteiktāku improvizācijas koeficientu, Moskovskaya vīna glāzē, Tom Waits aizdzertā balss, ikbrīža piefiksācijas ka šovakar vēl nav runāts par reliģiju (un netiks arī, ja neskaita īsu disputu par krabju salātiem un cigarešu paciņām), pēdējais idilliskais skats uz jūru, divu priesteru atseparēšanās un došanās atpakaļ pie civilizācijas, pirmā nakts savā gultā pašai savā istabā savā personīgajā Mekā, nākošā rīta neizprotamais kārtošanas sindroms, izteikts ēdiena un dzēriena trūkums (palicis bija tikai tīrs šņabis), priesteri mūs pamet un pēc mirkļa atnāk atpakaļ tomēr nespēdami atstāt tik ātri šo burvīgo vietu, es turpinu pa pusei neirotiski pa pusei meditatīvi kārtot kamēr citi vaid un īd, Meka tiek atstāta nu jau iesvētītā statusā lai dotos ilgajā ceļā mājup.