Fransuā Vijons
Es strauta malā slāpēs eju bojā,
Un ugunskura tuvumā man salst,
Es esmu dzimtenē, bet jūtos tālu projām,
Es uzliesmoju tikai ledū kalts
Un, pliks kā tārps, kā valdnieks esmu stalts.
Es raudot smejos, bezcerībā ceru,
No tukša kausa līksmību es dzeru,
Un savā lielumā es esmu sīks,
Un, dzīvi dzīvojot, es tajā neiederos,
Es visur aicināts un izraidīts.

Es nakti redzu gaišākajā dienā
Un saulē lūkojos nakts melnumā,
Man draugu daudz un reizē nav neviena,
Es nievas jūtu katrā uzslavā,
Es zinu visu, nezinu nekā.
No Dieva rītos labu nakti gaidu,
Es nakšu melnās dzīlēs ienirt baidos
Un tajās dienas burzmu saskatīt,
No draudzības bail vairāk kā no naida,
Es visur aicināts un izraidīts.


Es visu uztveru, nekā es nesaprotu,
Viss patiesais ar meliem kopā vīts,
Es tieku pazemots, lai uzlidotu,
Es visur aicināts un izraidīts.

Es sevi zaudēju un neatrodu,
Es visur aicināts un izraidīts.