izskatās, ka mēs zinām virzienu, tikai vai mēs paši būsim spējīgi noiet šo ceļu līdz galam? es par sevi tagad nēsmu drošs. pārāk daudz kas ir sakrājies, un tā gribās vienkārši aizmirsties un ieiet iekšā bezdomīgā dzīves baudīšanā utt. cerēsim, ka mūsu sapņi (lai cik arī tie atšķirīgi nešķistu sākumā) kādreiz piepildīsies. un tad mēs sēdēsim pie laba vīna kausa un smiesimies par tiem cilvekiem, kuri mēs bijām TAD :) un nebūs nekādas vajadzības liekvārdībai un vienas idejas bezgalīgai atkārtošanai.