Jāņi Doriana...ē..ielokā
Sāksim jau ar to, ka šogad Latvijas un Rēzeknes daba nolēma, ka pietiek cilvēkus lutināt ar vienveidību, un sarūpēja pārsteigumu - siltu un gandrīz nelietainu laiku. Rezultātā no tiem pieciem siltajiem džemperiem, kas tika ielikti manā un Andux somā, lietots netika neviens.

Bet praktiski viss sākās ar garu un interesantu braucienu vilcienā kopā ar Andux, Pravieti un Malefici, kura laikā tika gan apspriesta reliģija (pavisam nedaudz), gan lasīts Platons un (par ko es biju īpaši sajūsmināta) "Mein Kampf", kas gan diemžēl bija diskrēti noslēpts neuzkrītošos vāciņos. Izkāpjot Rēzeknes stacijā, mūs sagaidīja vairāki pārsteigumi. Pirmkārt, parādījās absolūti negaidītas sejas, kas nez kāda likteņa untuma dēļ bija nonākušas tajā pašā Latvijas nostūrī, kur Jāņus svinēt bijām ieradušies mēs. Un otrkārt - es beidzot dabūju savās rokās Lorda dzīvokļa atslēgas.

Malefici uz brīdi no mums nošķīrās, un sekoja viens no daudzajiem pārgājieniem šajās dienās līdz Lorda pilij, no kurienes mēs drīz atkal tikām izmesti un vārda tiešā nozīmē sakrauti mašīnā, kas vairāk atgādināja katafalku. Braucot uz paredzēto svinēšanas vietu, tika paķerti vēl citi cilvēki, iegādātas trīs šņabja pudeles (un ne lāses alus), kā arī izmesti jociņi par biseksuālistu sapņiem, ko izraisīja lielā saspiestība mašīnas aizmugurējā sēdeklī. Turklāt vairāki cilvēki, ieskaitot mani, neuzmanīgi apgājās ar degmaisījumu un kļuva ugunsnedroši.

Galamērķī nonācām es, Andux, Lords, Pravietis, Malefici, Eques, trīs šņabja pudeles, divas teltis, septiņas lāpas un vēl vesels lērums mantu, uz kurām skatoties, bija grūti noticēt, ka tas viss satilpis vienā katafa..ē...mašīnā. Sākās aktīva jāņošana - telšu sliešana, šašliku cepšana, dzērienu patērēšana, vainagu pīšana (starp citu, Eques ir īsts vainagu meistars un vakara gaitā uzpina kādus piecus), dzērienu patērēšana, tuvējo kapu apskatīšana, lāpu gājiens, kura laikā purvs tika iesvētīts par Dorianpurvu skaļu dziesmu un lāstu pavadībā (ja nemaldos, viena no dziesmām skanēja aptuveni tā: "Un kāpēc gan mums bija jāiet apkārt visam purvam lai atkal nonāktu sākumpunktā un manas kājas ir slapjas un man ir auksti"), šašliku cepšana, dzērienu patērēšana un vēl šis tas. Pienāca brīdis, kad sapratām, ka draud atkārtoties Rojas situācija, proti, dzeramā ūdens bija maz, bet cita stipruma dzērienu -daudz. Tā nu Lords, es un Pravietis iesēdāmies mašīnā, lai dotos meklēt kādu Svēto Grālu, ko ikdienā dēvē par "kalonku" un neikdienišķākā ikdienā par ūdenskrānu. Kā jau Grālam pienākas, tas bija labi noslēpts. Pateicoties laipnajiem cilvēkiem, kas norādīja ceļu, šis smilšainais svētums tomēr tika atrasts. Tad sekoja neparedzēts ceļojums uz Maltu, kur bija jāglābj daži cilvēki, un beidzot atgriešanās pie ugunskura. Tobrīd visi jau bija noguruši, tādēļ devās gulēt.

Jāņu nakts bija diezgan nemierīga. Atzīstos, ka nepiederu pie tiem, kas spēj novērtēt gulēšanu teltīs un visu to ērtību kompleksu, ko tās piedāvā, - mugurai veselīgi cietu zemi, atsvaidzinošu asins nolaišanu, ko veic pakalpīgi odi, vērtīgu klaustrofobijas lēkmi un atspirdzinoši kontrastainu sala un tveices maiņu, kas varbūt arī nāk par labu ādai, bet ne miegam. Izmantošu šo izdevību, lai jau laikus pieteiktos uz gulēšanu iekštelpās vai vismaz mašīnā nākamajos simpozijos, kas ir paredzēti par godu Lorda dzimšanas dienai.

Es nebiju vienīgā, kam telts nelikās komforta kalngals, tādēļ Jāņu dienas lielāko daļu visi pavadīja diezgan apstulbuši un miegaini. Ilgā kravāšanās no rīta, kad visi centās viens otram uzgrūst kādu pienākumu, nogurdināja vēl vairāk, tādēļ tiešām diena tika pavadīta guļot un rūcot. Un skatoties filmas. Vēl joprojām esmu pārsteigta par to, ka tās visas man izdevās noskatīties neaizmiegot.

Toties vakarā sākās viena no šo simpoziju labākajām daļām. Īsti neatceros, kuram piederēja šī ģeniālā ideja, bet kāds ierosināja nodoties viegli sadomazohistiskām izklaidēm un nopērties. Lords sakurināja savas vecmāmiņas (starp citu, liels paldies viņai par visām rūpēm un it īpaši garšīgajiem cepumiem) pirti, un Dorians tajā pašā sastāvā ievilka elpu un devās iekšā karstumā. Detaļās neizplūdīšu, tikai pateikšu, ka Rēzeknē dzīvo interesanti ļaudis. Kaimiņmājas pagalmu apdzīvojošais desmitgadīgu puišeļu trio ar vienlīdz lielu interesi nopētīja gan Andux kājas, gan Lorda torsu, kas īsu brīdi pavīdēja pirts durvīs. Un, kad šis vizuālais baudījums viņiem tika liegts, sākās zemiska kauja, izmantojot aukstos ieročus - kaķenes. Paldies Dievam, īsu brīdi pirms tam pirts dziļumos tapa atrasta zaļa kareivju kaska un piešķirta Pravietim, kurš līdz ar kasku uzņēmās arī mūsu aizstāvja pienākumus.

Pēc pirts sekoja garš ceļš (pa kalniem un pa lejām) uz mājām. Es, kas pēc pirts biju tik ļoti pārgurusi, ka man bija grūti pat uzvilkt kurpes, klumburēju pa bedrēm, pieķērusies pie Andux rokas, un pie sevis lamāju visus pasaules kalnus. Galamērķis tika sasniegts, un gultā tapa iekrists.

Nākamā diena diemžēl bija jāpavada bez Lorda un Eques klātbūtnes, jo šie jaunieši devās nopietnās darīšanās. Atlikušie nolēma rīkot ekskursiju pa Rēzekni. Tās laikā tika aplūkots viens ezers, apēsts viens polietilēna maisiņš, izraisīta viena diskusija par ķirurgiem abstrakcionistiem, pēc ožas atrasts viens līķis, apstaigāta viena upe, vienu reizi apspriesta iespēja dzert zem tilta un iespaids, kādu tas atstātu uz sabiedrību, apbrīnota viena aizvēsturiska šautuve, uzņemta milzīga radiācijas un elektrības deva pie Rēzeknes elektrostacijas (vai kā nu to sauc) un koķetēts ar vienu garāmbraucoša vilciena mehāniķi (un pēdējo neveicu ne es, ne Andux). Pēc ekskursijas notika atgriešanās Lorda pilī, kur mūs sagaidīja viņa māte ar ēdienu. Atmiņā palikuši Andux svētlaimīgie izsaucieni par to, cik patīkami ir pēc divu dienu pārtikšanas no cepumiem un šašlikiem (un promilēm) ēst īstu ēdienu. Ar karoti. Un no bļodiņas.

Šis trīs dienu pasākums noslēdzās tā, kā tam arī bija jānoslēdzas. Trīs pārguruši cilvēki Pravieša, Andux un manā personā aizvilkās uz Rīgu un trīs nezināmā stāvoklī esoši cilvēki palika Rēzeknē. Jāņi un Pēcjāņi bija ļoti jauki. Paldies jums visiem.